Klusums ar mani šodien spēlējas. Tas sagrābj, negribot laist mani vaļā, liek sevī klausīties un es, kā mazs muļķa skuķēns, ļaujos. Ja tas nebūtu tik nospiedoši un šodienai nepiemēroti, es teiktu, ka man tas pat patīk, taču tad, kad tev, cilvēkam, dienā, kad gribas dzirdēt smieklus, sarunas un sajusties vienkārši brīvam, no stūra, baltu aci uzglūn viens nelūgtais, spītīgi turoties pretī, es beigās attopos tā varā. Patiesībā es zinu, ka šī sajūta nozīmē ko pavisam citu, bet mānot sevi dēvēju to par īslaicīgām skumjām. Zinu, ka tas apsēdis mani jau labu laiku un es visādi lūdzos tam iet prom, bet veltīgi. Varbūt tad, kad uz klavierēm mācēšu nospēlēt savu sajūtu krāsaino gammu aizvērtām acīm un tas no laimes man liks pacelties līdz pirmajiem mākoņiem, varbūt tad tu pametīsi manu prātu, varbūt tad tu man paliksi vienkārši cilvēks.