Pats autors, manam priekam

Tu nēesi tā, pazaudētā.
Kautkur un kautkad aizmirstā.
Tu nēesi tā, ko vēji var noplūkt,
Un rudenī kaisīt, lai atvadās čab.

Tu nēesi tā, atstātā vientuļā,
Bez cerības mirāžā dziestošā.
Tu nēesi tā, ko var aplūkot,
Par šedevru izcilu nosaucot.
  
Tu nēesi tā, šai pasaulei solītā.
Tu nēesi drūzmā izkaisītā.
Tu nēesi tā, kas spožumā veidotā,
Par izcilu kļūsti un godu sev plūc.

Tu nēesi tā, kas nolīst kā lietus.
Tu nēesi tā, kas uzplaukst kā zieds.
Tu nēesi tā, kas uzlec kā saule rītausmā,
Un neaizei prom, kā diena kas riet.

Tu esi labāka.
Tu tāda vienīgā,
Dieva mīlestībā veidota.
Viņa priekā slacīta,
Viņa darbiem svētīta.
Sargāta un mīlēta.
Tu esi MĪLĒTA.