Sarunā ar M.Pelēko neviļus nākas apjaust, cik daudz cilvēce attālinājusies no dabas. M.Pelēkais par to ironizē: ,,Kad lemingi pārāk savairojas, viss bars instinktīvi metas lejā no klints." Līdzīgu scenāriju cilvēku nākotnei viņš neprognozē: ,,Cilvēki iznīcinājuši visus dabīgos ienaidniekus. Tīģeri un haizivis drīz būs uz izmiršanas robežas. Tagad mums ir tikai viens ienaidnieks – cilvēks." Tas nozīmējot, ka tuvākā nākotnē gaidāmas epidēmijas vai globālas katastrofas, kas noregulēšot cilvēku skaitu.
Iemesls esot meklējams pārapdzīvotībā un cilvēku dabā. ,,Pilsētas kā veidojumi ir amorālas. Tās ir slimības dabas klēpī. Kur rodas visas sacelšanās, nemieri?" viņš retoriski jautā un norāda, ka mūsu senči vienmēr dzīvojuši laukos, kur līdz ekonomikas sabrukumam dzīve ritēja bez problēmām. ,,Viena māja no otras atradās tālu, tās šķīra lauki, ežas un kupicas. Katrai saimniecībai bija sava galvenā ēka – centrs, ap ko grozījās dzīve. Visu saimniecību kopums rotēja ap novada centru. Viss bija līdzsvarā."
Tagad šī dabīgā kārtība esot izjaukta. Cilvēki nosusina purvus, izcērt mežus, lai tikai tur dzīvotu. M.Pelēkais saka: ,,Ne bez iemesla vienā vietā aug meži, jo tie attīra zemi, otrā purvi, jo tie ir vārti uz citu pasauli, bet trešajā, jā, cilvēki var dzīvot," viņš saka. Cilvēks varot dzīvot saskaņā ar dabu un sevi, ja atrod pareizo vietu.