No stundas tas, no viņas stundas, māt,
kad zilais gulbis pavasara rītā
pār mūsu būdas jumtu pārlaidās
tik zemu, ka tā spārnu gali skārās
pie smildziņām, kas mums uz jumta aug, —
no stundas tās, no viņas stundas, māt,
ir manī kaut kas pamodies,
ko nespēju nekā vairs klusināt...

Tu atceries vēl — toreiz pagalmā
bij iemaldījies svešais ceļa gājējs.
Viņš bija gurds un lūdzās nodzerties.
Un tu vēl liki man tad aiztecēt uz klēti
un atnest mūsu jauno brūno krūzi,
kam bij uz sāna divas zaļas bezdelīgas.
Es pagalmā zem ceriņiem to viņam sniedzu.
Bet pēkšņi ceriņi tīk saldi iesmaržojās —
tik mulsinoši saldi,
ka manas rokas pagura un sāka drebēt.
Viņš dīvaini uz mani paskatījās
un varēju es redzēt viņa acis.
Un acis, kādas viņam bija,
var būt tīk jaunam piekusušam briedim,
kas egļu mežu tumsas pielijušas,
kas meža melnos ūdeņus vien skatījušas.
Tad arī viņa roka nodrebēja —
(viņš laikam pārāk piekusis bij ceļā!)
Mums krūze nemanīti izkrita no rokām —
es nezinu — no manām vai no viņa —
un sasitās pie mūsu abu kājām ...
Un ūdens izlijušais melnā upītē
zem ceriņzariem līču-loču aiztecēja.

Viņš brīdi apstājās
un divām naktīm manī noraudzījās -
ar divām tumšu mežu svētām naktīm.
Un nedzēris tad atvadījās
un aizgāja ar nevarīgiem soļiem.
Es it kā viegli apreibusi
un ceriņziediem zila apbirusi
ar acīm viņu pavadīju klusi.
Tik birzes malā reiz viņš atskatījās,
kad zari dzeltenie tam jau ap pleciem vijās. —

No stundas tās, no viņas stundas, māt,
ir kaut kas manī pamodies,
ko nespēju nekā vairs klusināt — —

Man liekas — es vairs neesmu tavs bērns.
Es nezinu, māt, vairs, kas īsti esmu.
Es laikam esmu klusa, tumša upīte,
kas tek gar piekusuša ceļinieka kājām
caur ziedos nolīkušiem ceriņiem,
ar viņiem zila piebirusi
un mūžam saldi apreibusi.
Tu saki gan: es tāpat staigājot
pa dārzu ēnaino, pa celiņiem,
caur birzītēm, pa pļavām, tīrumiem.
Bet tā jau neesmu vairs es —
ai, kā tu neredzi to, māt,
ka zilā upīte tik manu seju nes!
Ai, kā tu neredzi, ka vakaros
kā upīte es mājās atgriežos
un tumsā apguļoties klusi,
kā upīte es zvaigznēm pielijuši.. .

Bet naktī bāla varavīksna
pa silto tumsu lēni manī līkst
un kaislīgi un ilgi dzer no manis —
es pati nezinu, ko viņa dzer.
Kā sārta migla tad no manis kāp,
un viss, viss manī saldi gurst un reibst, un sāp.
Bet kad es pamostos — tā irstot bēg
un līdzi aiznes bālu, bālu seju
ar egļu tumsas pielijušām acīm,
ar divām svētām tumšu mežu naktīm.
Tad dodos steigšus pagalmā. Uz jumta
vēl smildziņas bez vēja līgojas,
kā viņu reiz, kad zilais gulbis pārlaidās,
kad mūsu brūnā krūze sasitās
pie bālā svešinieka kājām.

No stundas tās, no viņas stundas, māt,
ir kaut kas manī pamodies,
ko tikai nāve vien spēj klusināt...