Rītausmā piedzimušais sapnis
Izplēn tā īsti neuzsākts –
Pēkšņi neaicināta ienāk
Tikko pagājusī nakts.

Vai tā kādu atbildi prasīs?
Vai pret debesīm vainīgs es -
Solīto paradīzi radis
Tepat uz grēcīgās pasaules?

Sapnis jau aizies ar rīta miglu,
Līdzīgi skumjām pār vaigu līs...
Pusnakts reibinošās ilgas
Ikdienas upē iztvaikos drīz.

Rītos tā parasti mutuļo, vārās,
Mirklis - un apdedzināties var.
Palīdz tad vien aizmiršanās,
Lai bijušais tevi neaizskar...

Domas aizklīst līdz Piena ceļam,
Kur bezgalība, pazudis laiks,
Kur, neatskaitoties nevienam,
Neatgriezīsies atpakaļ vairs...

Bet ko gan dos man debesu brīnums
Visuma bezdibenī tur?
Ir mīļāks tomēr - zemes gājums,
Un citur tādu neuzburt...

Te mani saullēkti, miglas un rieti,
Te mīlestība, vājums un spēks.
Te manas dzīves takas ietas...
Te nelaimīgam būt – ir grēks!