Es skatos savā atspulgā un redzu -
Ar sudrabu kāds mani aizskāris,
Un acīm nesaprotami un prātam
Ik dienas vairāk plaisā spogulis...

Es nesūdzos par aizgājušām dienām
Un, liekas, saskanīgi rita tās,
Tak laikam kaut kur sevī apmaldījos,
Un attapos - gandrīz jau apakšā...

Bet notika, ka Dievam bija tīkams
Man nākotni uz brīdi parādīt,
Un dvēselē Viņš sēja šaubu sēklu
Kā izvēli – vai stāt, vai piepildīt.

Tā sāku laistīt nezināmo dārzu.
Nu vēroju, kā jauni asni dīgst,
Kā burti lēnām pārveidojas vārdos...
Bet spogulis? To nevar izmainīt.