Viņa satika viņu pilsētā. Tā bija drūma, pelēka pēcpusdiena, kas nemaz neatgādināja vasaru. Lietus gāzās pāri kā necaurredzama siena. Vienā mirklī viņa bija izmirkusi līdz ādai. Plānā blūzīte cieši piekļāvās miesai un pēkšņi kļuva caurspīdīga. Tas viņu dīvaini satrauca, liekot justies kailai. Tik neparasta sajūta, asa un skurbinoša…
    “Kas ar mani notiek? Kāpēc tādas izjūtas?” samulsusi viņa sev jautāja.
    Tad pēkšņi viņa sajuta uz sevi vērstu skatienu. Tas it kā pieskārās viņai, glāstot un apņemot augumu ar siltu miglu. Viņa pagriezās un ieraudzīja sev blakus gara auguma vīrieti ar tumšiem matiem. Viņš skatījās uz viņu tik nopietni, ka viņa neviļus notrīsēja.
    “Kāpēc viņš tā skatās?” viņa nesaprata.
    Un tad it kā zibens izskrēja cauri visiem viņas locekļiem. Viņš lēni un saudzīgi pieskārās viņas krūtīm, kuras tik brīnišķīgi slēpās zem samirkušās blūzītes. Viņa sarāvās aiz pārsteiguma, bet reizē sajuta viņa rokas pieskārienu ar visu savu būtni.
    “Jūs esiet tik maiga, ļaujiet man uz jums paskatīties!” viņš klusi lūdza. Viņa jutās kā paralizēta. Kas te notika? Kas ir šis nepazīstamais vīrietis? Un kāpēc viņai nav spēka tam pretoties, bet gribas vēl un vēlreiz sajust viņa pieskārienu?
    Vīrietis noglāstīja viņai vaigu, pa kuru lāsoja lietus.
    “Maiga, tik neparasti maiga…. Nāciet, iesim!” viņš apņēma viņas plecus, “es jūs sasildīšu! Tā taču var saslimt, jūs esat pilnīgi izmirkusi.”
    Pati neapjaušot, kāpēc to dara, sieviete sekoja vīrietim. Kaut kas veidā, kā viņš izturējās – miers, pārliecība par sevi – lika viņai noticēt, ka uz viņu var paļauties.