Vīrietis dzīvoja netālu. Viņi iegāja pa čīkstošiem vārtiņiem. Māja atgādināja pili ar tornīšiem. Viņš sameklēja atslēgu un atslēdza durvis. Viņa lēni, vilcinoties un atskatoties uz durvīm, iegāja iekšā. Tikai tagad viņa apjauta, ka ir absolūti izmirkusi, pat sarkanās kurpītes bija slapjas. Nedroši viņa apstājās un skatījās uz vīrieti.
    “Es jums radu problēmas. Labāk tomēr iešu…”” neapņēmīgi viņa stāvēja un nezināja, ko darīt.
    Viņš jau bija sameklējis lielu, pūkainu dvieli un sniedza to viņai.
    “Novelciet visu. Ejiet vannas istabā, tur ir halāts, uzvelciet to. Nevariet taču staigāt tik slapja. Es tūlīt iekurināšu kamīnu, jums jāsasildās,” viņš pārliecinoši teica.
    Viņa stāvēja, turot rokā dvieli un vērojot ūdens lāmu sev zem kājām.
    “Kas noticis? Vai es jums tiešām liekos tik briesmīgs?” vīrietis, raugoties uz samulsušo sievieti, smaidot vaicāja.
    “Nē, tā nav…. Man tikai ir neērti, mēs taču pilnīgi nepazīstam viens otru….” viņa klusā balsī sacīja.
    “Nepazīstam gan. Vai tas patreiz ir vissvarīgākais, kas mums būtu jānoskaidro? Ja jūs vēl ilgi vilcināsieties, tad patiešām varat saslimt. Kā būtu, ja mēs kļūtu prātīgi?” viņš sarunājās ar viņu kā ārsts ar pacienti, izteiksmīgi pamājot uz viņas svārkiem, no kuriem pilēja ūdens.
    Tad viņa saņēmās. Patiešām, kas tad varēja notikt? Saslimt aiz nevajadzīgas kautrības nebija prātīgi. Un vēl – viņa pati baidījās sev atzīties – šis vīrietis viņu interesēja, kaut kas pirmatnējs un reizē tuvs strāvoja no viņa tik spēcīgi, ka viņa nodrebēja.