Viņa nespēja atteikties. Tas bija stiprāks par viņu, tas spēks, kas lika asinīm kvēlot un ilgās sažņaugt rokas. Viņa apsēdās vecajā krēslā, paņēma kafijas tasi un paskatījās uz vīrieti. Viņš stāvēja nekustīgi, bet viņa acīs viņa ieraudzīja kaut ko tādu, kas atkal lika viņai  notrīsēt.
    Vīrietis iegāja virtuvē novilkt slapjās drēbes. Rāvējslēdzējs bija aizķēries, viņa dzirdēja, kā viņš cīnījās ar to, līdz dabūja vaļā.
    Sievieti pārņēma tāds miers un prieks, ka negribējās vairs ne par ko domāt. Siltums ieplūda viņai dzīslās. Aizvien spēcīgāk viņa juta savu neprātīgo vēlmi pēc viņa.
    “Kā jūs jūtaties? Vai ir jau siltāk?” viņš jautāja, pogājot ciet kreklu. Viņa iesāņus paskatījās uz viņu, skatienam neviļus aizkavējoties pie iedegušajām krūtīm. “Viņš ir stiprs, tik stiprs, viņš mani pasargās….” tāda doma viņai lika atkal samulst.
    Sieviete vēlējās pieskarties viņam. It kā uguns iedegās vīrieša acīs. Viņš pienāca pie viņas un apņēma viņas plecus, sajūtot, kā trīc viņas augums.
    “Es vēlos, lai viņš mani glāsta. Es to tik ļoti vēlos!” viņa, acis aizvērusi, kaislīgi lūdzās.
    Viņš noslīga pie viņas kājām. Lēni viņš tās glāstīja, pamazām, sievietei sakustoties, rokas pasniedzās augstāk. Viņa nopūtās un piekļāva tām seju. Noliecoties viņas krūtis nevilšus pieskārās viņa vaigam. Sieviete nodrebēja un sajuta, kā vīrietis saspringst. Viņam izlauzās vaids. Vīrietis satvēra rokās viņas seju un lūkojās tajā, ilgi, pētoši, it kā vēlēdamies ieslēgt atmiņā ikvienu šīs neparastās sejas vaibstu.
    Sieviete klusi elsoja. Viņa nespēja apvaldīt kaislības viļņus, kas vēlās pāri. Vīrietis ar pirkstu galiem pieskārās viņas lūpām, kas bija viegli pavērtas, sārtas un gaidpilnas.
    “Tagad es tevi uzzīmēšu!” viņš lēni apvilka lūpu kontūras, tad ar pēkšņu kustību apņēma maigās lūpas ar savām.
    Kā vētra pārbrāzās viņai pāri. Viņa atrāva vaļā viņa kreklu un piekļāvās viņam. Kaislē degošie augumi saskārās un sakusa par vienu.
    Skūpsts viņai šķita bezgalīgs, viņa zaudēja jebkādu nojausmu par realitāti. Mirkļi traucās un pazuda nebūtībā, viņas elpa kļuva aizvien straujāka. Tad viņa rokas  pavēra halātu. Viņa ievaidējās, sajūtot viņu noliecoties pie viņas klēpja. Kaislīgi viņš glāstīja viņu, sajūtot arī sevī neapslāpējamu vēlēšanos. Viņa vairs nespēja izturēt spriedzi.
    “Jā, jā, es vēlos tevi, nāc pie manis!”” viņa elsojot čukstēja.
    Vīrietis satvēra viņu, maigi un saudzīgi nolika uz pūkainā paklāja pie kamīna, izģērbās un izģērba arī viņu. Klusi viņa gulēja un gaidīja, alku pārņemta. Viņa gribēja viņu, neprātīgi gribēja. Ar neizteicamu kaisli viņa kļāvās pie viņa. Sajutis šo vēlmi, viņš lēni, it kā pieradinot, iegāja viņā. Viņa rokas ne uz mirkli neatlaida viņu, tās glāstīja te lēni un saudzīgi, te karsti un prasīgi.
    Sieviete juta, ka vairs ilgāk nespēs izturēt, bet viņš nesteidzās, vedot viņu sev līdzi prasmīgi, pārliecinoši, ne uz mirkli neļaujot zaudēt skurbinošo baudas izjūtu.
    Tad viņa kustības kļuva straujākas. Sieviete aprauti iekliedzās, nespējot vairs savaldīties.
    “Tu esi burvīga, pasakaina, fantastiska sieviete! Tu esi tā, kura man dod visu! Ļauj arī man atdot tev sevi visu!” viņš elsojot lūdzās.
    “Es to tik ļoti vēlos! Es esmu tava, nejautā vairs neko. Nāc!” viņa vēl ciešāk piekļāvās viņam.
    Viņi izjuta viens otru tik dziļi, tik absolūti pilnīgi, katra kustība lika slāpt vēl vairāk.
    “Atļauj man tevi apmīļot, es būšu maiga!” viņa bija kā izslāpusi pēc viņa.
    Vīrietis baudā ievaidējās. Tā bija viņa sieviete, īstā sieviete, to viņš juta un saprata.
    “Cik tu esi burvīga, vai tu pati maz to zini?” ar smaidu viņš paskatījās viņas sasārtušajā sejā. Zilās acis spulgoja tik spoži, ka viņam apžilba acis.
    “Es esmu tava, nāc!” pusaprautā balsī viņa nočukstēja, līdz kaislība pārpludināja viņus abus. Vīrietis sajuta viņu visu, uzvarošas gaviles pārņēma viņu. Šī bija viņa sieviete, viņa sajuta to pašu neizteicamo līksmi, ko viņš, spēja dalīties savā kaislībā un sniegt viņam tādu baudu, par kādu viņš bija tikai sapņojis.
    Šī izbiedētā sieviete ar lietus izmērcēto apģērbu, bālo seju un zilajām acīm nu viņam nozīmēja visu, tā viņam bija kļuvusi tik dārga, ka vairs nekad viņš to neuzdrošinātos pazaudēt.
    Un viņš sajuta atbildi sievietē, viņa sniedza viņam pretim, sniedza sevi un ņēma viņu, paņēma viņu pilnībā. Ar neprātīgu līksmi un gavilēm viņš sajuta, kā sieviete tuvojas savai virsotnei. Viņš bija tas, kurš spēja viņai to sagādāt.
    Viņa elsoja aizvien straujāk, meklēja viņa lūpas, viņš skūpstīja viņu kā neprātā, dziļi sevī jūtot to vētru, kas tuvojās un tik pavēloši paņēma viņu visu. Un tad tā bija klāt! Kā zibens, kā atskārsme! Sieviete kliedza, glāstot viņu vēl ciešāk. Jā! Viņi bija viens, absolūtā laimes izjūta pārpludināja abus augumus, kas tagad, cieši savijušies, dusēja kā bez spēka.
    “Mīļā, atver acis, paskaties uz mums! Skaties!” viņš reizē pavēloši un lūdzoši aicināja sievieti.    
    Viņa nopūtās. Pretim vīrietim lūkojās izjustās baudas apjausmā mirdzošas, zilas acis. Vīrietis smaidīja. Laimīgs un mierīgs viņš pieskārās viņas maigajām krūtīm, noskūpstīja tās un nopietni teica: “Tagad es esmu par tevi atbildīgs! Un tu vairs nedrīksti samirkt lietū!”
    “Vai tā patiešām ir īstenība? Vai es nesapņoju? Nekad vēl neko tamlīdzīgu neesmu jutusi. Tu esi pirmais vīrietis, kurš spējis mani pa īstam atmodināt. Cik man bija labi!” pārsteigta pati par savu kaislību, viņa atbildēja.
    “Tev tagad vienmēr būs labi. Tu esi tik jauka, pati sievišķība tu esi! Un es nevienam neļaušu to uzzināt!” īpašnieka balsī viņš smējās, pārsteigts un laimīgs par viņas atklātību.
    “Jā, es būšu tava. Tu esi mans vīrietis, tā ir gribējis liktenis. Tu brīnīsies, bet es tieši tā biju iedomājusies brīdi, kad satikšu savu sapņu princi – pilī, un te nu tu esi un es esmu tava princese!” viņa jokoja, tomēr viņš saprata, ka tā ir patiesība.
    “Bet vienu gan tu aizmirsi – mēs taču neesam pazīstami!” vīrietis  ar smaidu atgādināja viņai.
    “Mans vārds ir Konsuela. Tas ir skumjš vārds,” klusi viņa nočukstēja.
    “Tu nebūsi skumja. Ar mani kopā – nekad. Mani sauc Filips – nu mēs esam pazīstami.” Viņš apņēma viņas trauslos plecus un viņa tam uzticīgi piekļāvās.
    Mēness lūkojās uz viņiem pa atvērto logu… Un lietus pa to laiku bija pārstājis….