Man ir pamats domāt, ka daudzi policijas darbinieki, it sevišķi krieviski runājošie, ir krievu nacionālās idejas pārņemti, jo mani arestēja, balstoties uz savām, nevis valsts interesēm. 16. marts ir tā diena, kad, izmantojot savu dienesta stāvokli, policisti varēja paust savu naidīgo attieksmi pret visiem latviešiem, kas bija atnākuši godināt latviešu leģionārus 16. martā. 16. martā plkst. 16:00 es kā biedrības «Latvietis» un laikraksta «Latvietis Latvijā» žurnālists ierados Vecrīgā un gāju uz Brīvības pieminekļa pusi, lai fotografētu. Pie «Līvu laukuma» tikko biju izvilcis fotoaparātu, un man no aizmugures pieskrēja civilajā apģērbā divi krieviski runājošie, saķēra mani un grasījās kaut kur mani vilkt, sakot, ka man jāiet ar viņiem. Es nesapratu, kādēļ man būtu jāpakļaujas, jo es nedarīju neko nelikumīgu. Viņi mani vilka uz vārtrūmi. Vērsos pēc palīdzības pie blakus stāvošajiem policistiem, viens no policistiem uzreiz mani sagrāba un lika kāpt policijas busā. Es šiem policistiem jautāju: «Kāpēc mani aiztur?» Bet viņi klusēja un neko neteica.

Lika līst policijas mašīnas aizmugurējā nodalījumā (bunkurā), proti, aiz restēm, pateica tikai to, ka jāpārbauda mana personība. Es uzreiz uzrādīju savu pasi. Policists ar tiem diviem, kuri mani sagrāba krieviski par kaut ko ilgi sprieda, acīmredzot viņi bija ļoti labi pazīstami. Paskatījušies pasi, viņi teica, ka jābraucot uz policijas iecirkni pārbaudīt manu personību un dokumentus, un piebilda, ka varot mani aizturēt līdz pat trim stundām.

Braucot uz Daugavgrīvas ielas iecirkni, jutos ļoti slikti, jo šie policijas darbinieki automašīnā visu laiku pīpēja, man kā nepīpētājam bija grūti elpot cigarešu dūmus. Ieraugot uz automašīnas paneļa saspraustus CCCP, Ļeņina un citas Padomju Savienības nozīmītes, es sapratu, kādēļ bez oficiāla iemesla mani ir aizturējuši, jo policisti gribēja izrādīt savu pretlatvisko nostāju.

Kad mani aizveda uz policijas iecirkni, policisti apgalvoja, ka man nav par ko izrādīt neapmierinātību, jo mani neviens no policijas darbiniekiem nesita, bet gan nogādāja iecirknī. Ar lielu izbrīnu vaicāju, par ko tad mani būtu jāsit. Uz to policists draudēja: «Ja būtu iemesls, tad vispār mēs tevi nosistu.»

Policijas darbinieki, kas strādāja Daugavgrīvas ielas Policijas iecirknī, bija neizpratnē, kādēļ es esmu atvests. Viņi nolēma mani sūtīt uz 2 stāvu, kur atradās augstāk stāvošas policijas darbinieces. Arī viņas nespēja rast risinājumu, kāpēc esmu šeit un ko lai ar mani dara. Brīdi pasmējušās par šādu situāciju, pasauca vēl augstākstāvošu policijas darbinieci, kura runāja ar lielu krievisku akcentu un mani ne par ko norāja, aizskāra manu godu un cieņu un apgalvoja, ka man esot problēmas pret policistiem, bet viņiem neesot nekādas problēmas. Tad notika vēl viens absurds, viņa izdomāja, ka mani varētu nopratināt kā liecinieku kādā notikumā 10. marta vakarā, kurā bija piekauti divi citas rases pārstāvji. Pārējos nodaļas darbiniekus uzjautrināja šāds priekšnieces izlēciens. Tad mani vēlreiz pratināja un lika parakstīties, bet, kad lūdzu nofotografēt šo dokumentu, man to aizliedza.

Kad tas viss bija beidzies, mani noveda atkal lejā un paziņoja, ka esmu brīvs. Tiklīdz grasījos iet ārā, mani atkal aizturēja un lika atgriezties. Vēlreiz pārbaudīja visus dokumentus un lika iepūst «trubiņā». Protams, alkometrs rādīja nulles. Un policijas darbinieks, kurš to protokolēja, teica, ka es varot par šo gadījumu sūdzēties, jo mani pilnīgi nepamatoti aizturēja un tas arī neapmierina uz vietas esošos policijas darbiniekus, kuru darbā tiek iekļauti nevajadzīgi darbi.

Šis ir ļoti spilgts piemērs, ar ko patiesībā nodarbojas policija- nav brīnums, ka noziedzība zeļ un plaukst.

Kalvis Kalsers
2006.g.
Avots: http://latvietis.lv/index.cgi?action=7&id=1318