vislabāk nedomāt kā vajadzēja,bet domāt uz šodienu,ko darīt tālāk.Ja katram iedot otru iespēju viņš uzkāps uz tiem pašiem grābekļiem.Jo dzīve skrien ātrāk,nekā gudrība.

Ja nebiji oficiāli precējies un nodzīvoju 7 gadus, tad laikam biju uz pusslodzi.....

Katrs to labi zina, bet nez kāpēc atceras tikai izbaudot sāpes par nokavēto...Visi izmisīgi grib ielēkt aizejošā vilciena pēdējā vagonā....Bet vai tas līdz?
Daudzi izvēlas tikai noskatīties un cer', ka pavisam drīz taču nāks nākošais....Bet tas nākošais var arī neatnākt...

Svarīgi ir tikai tas, kā paši jūtamies kādā konkrētā situācijā, nevis tas, kā tas izskatās no malas, jo savu dzīvi, kas mums dota tikai vienreiz, dzīvojam tikai un vienīgi mēs paši, mūsu dzīvi cilvēks no malas nevar izdzīvot. Ja jūtamies slikti, tad kaut kas jāmaina, ja labi- dzīvojam tik tālāk... Bet par sev tuviem un mīļiem cilvēkiem mēs tomēr nedrīkstam aizmirst, nedrīkstam viņus nomest malā kā mantu, kas traucē, jo tas ir tas, kas ir PATIESI  vērtīgs...

Pīļu mēsli...

Nav vērts nožēlot to ,kas bija un to ,kas vēl būs.

ja ir mīļākais / mīļāka, tad *pilna slodze* tur nesanāks..nevar divus *darbus* vienā laikā paveikt..))

Mēs visi esam suverēnas būtnes, kas saejot kopā noslēdz sadarbības līgumu, kas juridiski saucas laulība, vai šodienas apstākļos nodomu protokols.Kā tas citiem izskatās no malas, tas pašu aktieru ziņā, cik paties tēlojums. Jebkuru darbību sekmīgs iznākums prasa plānošanu, tai skaitā arī darba lietas, no kā savukārt atkarīgi ienākumi, tātad attiecību stabilitāte, arī finanses braucieniem atvaļinājuma laikā. Mēs neesam tik robotizēti, lai ierodoties mājās atslēgtu domas par darbu vai kādu citu nodarbi. Pat darba lietu apspriešana starp kopdzīves partneriem ir daļa no savstarpējās komunikācijas. Attiecības ar paaudzi pa kāpnēm uz augšu un leju ir pilnīgi individuāls pasākums, pie kam ja vienam pilnīgi pietiek ar sazvanīšanos ar saviem vecākiem reizi mēnesī un apciemojums pēc noilgošanās sajūtas, tad citam zvans katru dienu un atskaite par dienas gaitām ir neatņemama dzīves sastāvdaļa.    Komunikācijā ar bērniem ir kā ar banku, jo vairāk ieguldīsi, jo lielāki atdeves procenti būs nākotnē. Vispār trijās rindiņās atbildēt uz šo jautājienu ir ļoooti grūti.

Var tikai piekrist Sarmītei un Andrim, jo tādi gultā arī pienākumu pild viens otram un pa kaktiem kniebjās uz nebēdu.

Bet no malas izskatijas tik jauka, saticiga gimene,citi varbut pat apskauda. Bet vai tagad, tadai gimenei ir kopigas vakarinja vai svetku dienas???   Kam vinji tagad velta savas domas un energiju? Varbut vel arvien stiega atceras un riezi menesi sazvanas ar berniem vai vecakiem <pienakuma pec,bet ne tadelj,ka vinji pietrukst viens otram.....