Nav mīla jāmeklē, tā atnāks pati

Un cauri visām durvīm ies,

Jo mīlestībā tā ir dzīve pati,

No kuras cilvēks nevar paslēpties...

Mīlestība!...kā balta pērļu virtene noslīd pie manām kājām. Tik trausla..., gribas to saudzēt, lai nekad, nekad tā nepārtrūktu. Uz brīdi aizdomājos, vai ir vērts liekties tik zemu, gandrīz līdz zemei, un vispār to ņemt savās rokās, ja reiz tā ir tik trausla, ka jebkurā mirklī var pārtrūkt? Un tomēr nolemju riskēt – pieliecos. Zemu. Un paņemu – Viņu! Mīlestību. Tas ir viens no nevainīgākajiem riskiem – iemīlēties! Bet, ja man dzīve piedāvā iespēju iemīlēties, es IEMĪLOS - neprātīgi, kaislīgi un jucekliski!

Mīlestība vienmēr ir pašuzupurēšanās. Tieši tāpēc to ir tik grūti paņemt, jo bieži vien tās vārdā nākas pārāk daudz upurēt. Un mīlestība vienmēr sev līdzi nes arī sāpes. Taču ne jau tāpēc, ka viņai patiktu noskatīties, kā mums sāp, bet tāpēc, ka bez sāpēm nav prieka! Ja nebūtu nakts, bet nezinātu, kas ir diena, ja nebūtu nomoda, bet nezinātu, cik salds ir miegs...

Mīlestība - tik parasts vārds, bet tik milzīgas sekas... :)

Mīlestība ir pretrunīga. Tiesa gan, tā nerunā pretī, bet katru dienu var sevi ietērpt citā veidolā. Mīlestība ir īpaši skaista tāpēc, ka tai nav matērijas. Tai nav vecuma, izskata, garšas un krāsas - tā nav ne par resnu, ne par tievu; ne par smagu, ne par vieglu; ne par tumšu, ne par gaišu; ne par rūgtu, ne par saldu... Paslēpusies katra cilvēka sirdī, tā vienkārši IR!

Mīlestība ir bezgalīga. Un tās nekad nevar būt par daudz.

Miljoniem cilvēku pasaulē cieš no mīlestības trūkuma, bet vai kāds cieš no tā, ka par daudz tiek mīlēts? Nē. Tāpēc nebaidieties mīlēt, nebaidieties atvērt savas sirdis pasaulei!

Varbūt ir tā, ka mīlestība tās augstākajā izpausmē nāk caur ciešanām? Līdzīgi, kā tas ir ar māti un bērnu, kad tikai caur dzemdību sāpēm tiek dota spēja savu bērnu mīlēt kā sevi pašu. Ir daudzas sievietes, kas īsti nezina, ko nozīmē mīlēt, un tikai pēc bērna radīšanas viņu sirdis pieplūst ar mīlestību, tik spēcīgu, ka to nevar ietērpt vārdos. Gribas dalīties ar citiem savā mīlestībā, bet trūkst vārdu. Nav tādu vārdu, kas noformulē smeldzīgas ilgas ar bezgalīgu prieku un rāmu dievišķo mieru.

Mīlestība ir vistrauksmainākā no visām cilvēka jūtām. Tā satricina līdz pašiem sirds dziļumiem, nereti apgriež visu pasauli kājām gaisā un tad negaidot aiziet... Un mēs nevaram bez tās dzīvot. Ne-va-ram, jo mīlam! Tieši mīlestībā cilvēks izjūt savas sāpes. Sāpes, kas parāda, cik dziļi cilvēkam var sāpēt. Var sāpēt vienaldzīgi, var sāpēt kvēli līdz sirds dziļumiem, var sāpēt klusējot - ar vienaldzīgu sejas izteiksmi un ar samierināšanos sirdī.

Mīlestība ir ēteriska, te tā virmo gaisā, te pazūd. Un, tikai atrodot objektu, uz kura pleca tajā mirklī uzsēsties, tā kļūst par kaut ko reālu. Par jūtām, kas sirdij liek gavilēt priekā un lidot dažus soļus virs zemes.

Jaunības gados attiecības, kas balstās uz mīlestību, izveidot ir vienkārši, jo jaunietis alkst pēc mīlestības, bet īsti nezina ko no tās gaidīt - kas tā tāda mīlestība vispār ir? Un, lai iepazītos ar šo Vārdu, cilvēkbērns ir gatavs ņemt visu, ko var paņemt. Savukārt vecumā ap 30, kad aiz muguras ir vismaz vienas nopietnas attiecības un, visticamāk, arī kāds burvīgs skolas vecuma bērns, cilvēks uz mīlestību raugās pavisam savādāk. Katram ir sava pieredze, un, patiesībā, pat ja tā ir bijusi veiksmīga, cilvēks ir kļuvis piesardzīgs. Mīlestība tiek pārvērsta par matemātisku vienādojumu, ko prāts rēķina, meklējot pareizo atbildi.

Kas notiek 40, 50, 60 un 70 gados, es nezinu... Un, ja godīgi, nesteidzos to uzzināt. Ticu tam, ka mīlestība IR vienmēr. Mūžīgi! Vai pret vienu cilvēku? Nezinu. Un to nezina neviens. :) Neviens psihologs nevar atbildēt uz jautājumu, vai pareizi ir mīlēt vienu reizi dzīvē vai četras! Tas paliek katra paša ziņā!

Mīlestība ir visstiprākais spēks pasaulē. Taču spēks var būt arī iznīcinošs. Tāpēc vienmēr ir vērts ieklausīties savā sirdī. Ir mīlestība, kuras dēļ cilvēks no visa atsakās. Kļūst par tādu kā atkarīgo mīlas nomocīto klubiņā. Viņam vairs negribas iet uz darbu, negribas mācīties, negribas neko, izņemot to, ka prātā visu laiku viena doma – gribu satikt Viņu! Un ir pilnīgi pretēja mīlestība - tā, kas dod spārnus un iekšējā lidojuma sajūtu. Iemīloties cilvēks kļūst labs, pozitīvs, viņā parādās daudz enerģijas un pēkšņi rodas spējas izdarīt visu, par ko daudzu gadu garumā tika sapņots. Patiesa mīlestība atver visas durvis. Tā norāda virzienu, kurā divi cilvēki rokrokā var laimīgi nostaigāt visu atlikušo dzīvi... Ar mīlestību sirdī caur dzīvi ir divtik viegli. Pasaule apkārt smaida, staro un pielīst ar saules gaismu.

Ja mīlestībai ir acis, tās noteikti ir tikpat mīļas kā tās, kas mums ik rītu raugās pretī; ja mīlestībai ir sirds, tā noteikti ir tikpat dāsna kā tava sirds mīlestībā pret to otru; ja mīlestībai ir prāts, es ceru, ka tas tomēr nav tik saprātīgs kā cilvēkam...

Mīlestība ir visa sākums, visa pamats, visa prieks un laime. Mīlestība vienmēr ceļ augšup... tāpēc es nebaidos no tās! Es vienkārši dzīvoju tajā! ;)

Savā iztēlē redzu ainiņu, kurā es - sirma kundzīte sēžu rokrokās ar savu mīļoto vīru (tikpat sirmu), skatos, kā viņš skatās manās acīs un klausās manā balsī (tekstiņus jau sen pieradis nedzirdēt), un mēs abi smejamies kā mazi bērni par tikai mums diviem vien zināmu joku... Satikties, iemīlēties un kopā nosirmot ir Dieva dāvana, ko es novēlu - ātrāk vai vēlāk - bet noteikti saņemt ikkatram no mums!

Mīlestība ir SKAISTA, bez sava gala un malas!