Par internetu atkarību!

October 28 2010 16:34

Atkarība no interneta — slimība vai jauns kultūras līmenis civilizācijas attīstībā?

Cilvēces vēsturē vēl nav bijis tāds brīdis, kad cilvēki neciestu no kādām atkarībām. Šaurpieru pitekantropi negausīgi rija sēnes, slaidie kromanjonieši meta ugunskurā lapas un ar baudu ieelpoja dūmus, ēģiptieši zem ādas sev ievadīja zarnu uzlējumu un ķēra neizsakāmu kaifu. Vai ir vērts runāt par grieķiem, romiešiem un daudz vēlāku civilizāciju pārstāvjiem? Vīns, brāga, šņabis, tabaka, dabiskās un sintētiskās narkotikas …

Pierast pie kaut kā nederīga ir vienkārši. Daudz grūtāk ir pēc tam atteikties no kaitīgā ieraduma. Ir vēl viens svarīgs moments: pat pati nevainīgākā aizraušanās var kļūt postoša organismam, ja aizmirst par robežām. Piemēri nav tālu jāmeklē. Sievietes, TV, datorspēles un protams, internets. Ārstus, zinātniekus un vienkāršus lietotājus šī problēma nomoka jau vairākus gadus. No vienas puses, tas ir lieliski: paplašinās saskarsmes loks, tiek izdzēstas robežas starp rasēm, paaugstinās cilvēces kopējais zināšanu līmenis. No otras puses, acīmredzami negatīvas sekas: nepārtraukti pieaug cilvēku skaits ar sarkanām acīm, trīcošām rokām, kas runā vienkāršam cilvēkam nesaprotamā valodā.

Pētnieki no Čikāgas Cilvēka Fizioloģijas universitātes ir publicējuši visai interesanta pētījuma rezultātus. Zinātnieki ir klasificējuši dažādus tīkla atkarības veidus un ir akcentējuši to galvenās iezīmes, pēc kurām var atšķirt lietotāju, kurš cieš no kādas internetomānijas formām. Paskatīsimies, par ko ir aizdomājušies zinātnieki, ko saka ārsti un pie viena, paši padomāsim, vai cilvēce rok sev kapu virtualitātē, vai ieiet jaunā attīstības līmenī.

Pirmā forma — atkarība no komunicēšanas onlin`ā. Cilvēks, kas nevar sevi iedomāties ārpus interneta čatiem, forumiem un konferencēm. Acis sarkanas, izbolītas. Kustības saraustītas, neprecīzas. Ejot, var uzgrūsties dažādiem priekšmetiem, traumēt apkārtējos ar savām ribām, kas ilgas badošanās rezultātā ir izspiedušās uz āru. Ja tādam interneta narkomānam nav iespējas piekļūt tīklam, viņš ieslīgst depresijā, par kuras iemesliem bieži vien pats neapzinās.

Ikdienas dzīvē šāds lietotājs ir panīcis, nedrošs un kautrīgs attiecībās ar pretējo dzimumu. Kopumā — nekāds. Toties internetā — visu varoņu varonis. Drosmīgi vicina argumentu zobenu, satriec ar kritikas adatu, šauj no atmaskošanas ložmetēja un vispār, uzskata sevi par pasaules nabu, kura viedoklī visiem ir jāieklausās. Kopumā nekaitīgs, neērtības sagādā tikai tuviniekiem, kas ir norūpējušies par nelaimīgā uzvedību, un ārstiem, pie kuriem var nokļūt pēc ilgas nošķirtības no interneta.

Otrā forma — atkarība no online spēlēm. Ar vienlietotāju spēlēm šādam spēlētājam jau ir par maz. Pārsātinājies cīņās ar virtuāliem pretiniekiem, viņš lien daudzlietotāju projektos, cerot gūt daudz lielākus iespaidus. Un saņem.

Ieškumā viss iet gludi, bet ja puisim pazūd mēra sajūta, pēc kāda laika viņam pamazām sāk zust realitātes un virtualitātes robeža. Viņš neapzinās, ka lai organisms labi justos tas ir jābaro un jāved pastaigāties, nevis jāpelna kārtējie punkti un līmeņi. Tāds narkomāns ir izstīdzējis, apātisks un uz lielāko daļu no jautājumiem atbild ar vienkāršiem nepaplašinātiem teikumiem, toties, stundām ilgi var runāt par nepieciešamību nopirkt jaunu armoru (bruņas) kaut kādā online RPG un par sarežģījumiem lokācijā ar augsta līmeņa monstriem.

Nonākot tālu no datora, šāds indivīds cenšas nokļūt barā ar tādām pat apātiskām būtnēm kā viņš. Tas glaimo viņa pašapziņai — mūs ir daudz, un kopā viņi ir vismaz kaut kāda sabiedrība. Skaidrs, ka tas ir tikai pašapmāns. Atsevišķi paņemts online narkomāns ir nožēlojams, bezpalīdzīgs un pilnīgi nepiemērots apkārtējai realitātei.

Gadās tā, apsēžas cilvēks pie televizora, paķer tālvadības pulti — un uz priekšu, spaidīt dažādu kanālu pogas. Spaida un nevar apstāties. Ne pie vienas programmas vairāk par minūti neaizkavējas. Stundu, divas, trīs … Psihiatriem šis fenomens ir pazīstams jau sen. Šo kaiti sauc par zappingu. Ārstējas dažādi, dažreiz strauji atšķirot pacientu no televizora, retāk trieciendozām liekot skatīties televīzijas pārraides 20–24 stundas pēc kārtas.

Arī interneta lietotājiem piemīt šī kaite. Nosaukums vēl nav izdomāts, bet tās jēga ne ar ko neatšķiras. Lietotājam interneta pārlūkprogrammas adrešu rindā gribas rakstīt ar vien jaunas un jaunas interneta portālu adreses. Nevienā no šiem resursiem lietotājs ilgi neuzturas — ieiet, pārlaiž neko neredzošu skatienu galvenajā lapā, un viņu jau velk uz citu interneta portālu. Un tā stundām, labi, ka ne diennaktīm.

Šajā gadījumā ir nepareizi runāt par interneta atkarību. Zapings ir slimība. Tā var izpausties dažādās jomās, tādēļ internets te nav vainīgs. Tīklis ir tikai vēl viena vide, kurā izpaužas nepatstāvīgā psihe. Nebūtu interneta, vai televizora, potenciālais zapperis ieciklētos uz kaut ko citu. Lielākajā daļā no gadījumiem, saprātīgi domājošs cilvēks var izārstēties no šīs kaites, vienkārši apzinoties, ka viņš no tā cieš. Un tikai pavisam ielaistos gadījumos ir nepieciešama psihiatru vai psihoterapeitu palīdzība.

Tas ir viss? Nu nē, vēl ir tik daudz interneta atkarību formu. Tās visas ir interesantas un prasa rūpīgāku izpēti. Tātad, nākamajā reizē parunāsim par atkarību no virtuālā seksa, no iepirkšanās internetā un atkarību no informācijas.

Avots - aizmirsās.  

Nez pēdējā laikā paskatoties uz sabiedrību, it īpaši uz jaunatni, liekas ka šis teksts atbilst patiesībai, jo cilvēki neko vairs nerada, tikai patērē.

Only authorized users can comment

Comments (2)

Blocked profile October 28 2010 17:36

Man laikam slimība, jo atkarība man ir, bet kultūra- labrītiņ, labvakariņ, labnaksniņ pa labi un pa kreisi- vottt, šitā gan vēl nav pārņēmusi. Tātad- man vēl ir virziens- iespēja virtualizēties  
Hmmm, a par tiem veikaliem arī info noderēs. Tikko saņēmu pirmo Pērļu veikala sūtījumu, nez ko tagadiņās iesākt- atpakaļ sūtīt, vai... a pērles tik skaistas un nadziņi niez, radīt gribas (tik knaiblītes īstās vēl jāsagaida    )
a vott, seksis gan garām- reālais tomēr reālāks. Galvenais, ka baudāmāks un taustāmāks    

Ārija x. October 28 2010 16:51

Sev neko atbilstošu neieraudzīju, bet dažiem sev zināmiem jauniešiem gan - precīzi! Vai un kā pret to var cīnīties, tas jau grūtāk pasakāms, ne?

Sign In

Login