man negribās

vārdus saldus
un epitetus salkanus
kas ritmā skan
un dvēseli iemidzina
kur debesīs
ir tikai saule spoža
kur naktis
ir piķa melnas
kur ūdens
kristāldzidrs
un sniegs
kas rāmi zemi klāj
kur dzīvība
ir pamirusi
un palicis viss
statīvs
īstu dzīvi gribās
lai reizēm labskanība
tajā mijās
ar rindu kādu greizu
bet patiesu
lai saulītei
pretī aiziet mākonis
ar zeltītu maliņu
acis tā mazāk žilbst
un sirds tad
vairāk runā
lai melnajās naktīs
ir debesis
kur zvaigznes
par vietu savu strīdās
un pilnmēnesī
varam saskatīt
sava mīļotā acis
un sadzirdēt
sirdi satraukti pukstam
es esmu
par dzīvi
dzīvu
uzrunājošu
un patiesu
lai arī nebūtu
tā atskaņās
izkārtota
tāda
kurā gribētos
dzīvot
un lietainā dienā
laimīgam būt... Sandija...)