tu esi zelta ābols, kas pie paradīzes koka zara augi mirdzēdams ka pati saule. Varavīksnas nāca tevi raudzīt, septiņrožu dvieļos satinušās, septiņupju pērlēm apkārušās. Tās tev teica spožas pasaciņas, kas kā septiņupju pērles dedza un kā septiņrožu sārti dzisa. — — Vējš notrieca tevi melnā upē, kur nav pērļu, kur nav varavīksnu : tagad tevi melni viļņi svaida. Reti kādreiz bezgalīgā tumsā pazib viļņos stars no senās mirdzas — sena atmiņa no senās paradīzes... /F.Bārda/

Paldies, Vientuļais Vilk,Tev izdevās uzburt sapni kopā ar Ingas dzeju.

Kā gribas pastaigāt gar jūras malu.Tad ir sajūta,ka attīri dvēseli.