Bieži vien ,paši to nezinādami,mēs esam ceļā viens pie otra vēļ ilgi pirms iepazīšanās un esam gauži pārsteigti,kad sastopamies jau kā savu sapņu partneri.
Kad divi iepazīst viens otru,viņi pirmām kārtām iepazīst paši sevi.
Kad sākam rezonēt ar otru cilvēku,jūtam absolūtu tuvību,un ,lai saprastos, nebūt nav vajadzīgi vārdi. Rezonēšana ar citiem cilvēkiem sniedz lielāko piepildījumu,kādu cilvēks spējīgs piedzīvot. Mēs jūtamies atgriezušies...pie sevis. Patiesībā jūtam tikai sevi, esam pietuvojušies tikai sev. Tas, ko pazīstam par mīlestību, patiesībā ir mīlestības atzīšana pašiem sev.
Patiesībā mēs otrā vienmēr meklējam sevi.
Kāpēc dvēseles radiniekus nepiesaistām uzreiz? Atbilde jāmeklē sevī. Vai mūsu rezonanses lauks ir orientēts uz dvēseles radinieku? Varbūt tam šobrīd ir citi piesaistes punkti,seksuālā apmierinātība,finansiālā nodrošinātība, drošība. Iespējams šobrīd neesam gatavi pilnīgai tuvībai un atdevei .Mēs mācāmies caur attiecībām un ar katru jaunu mīlestību kļūstam spējīgi uz arvien lielāku mīlestību – līdz beidzot esam nobrieduši uzaicināt savā dzīvē dvēseles radinieku.

Mīlestību nevar dāvāt,ja tās nav,taču tā ir tikai tad,ja to dāvā.
                                                          /Aurēlijs Augustīns/