Nepazīstu tādu , BV ...

OK Lācīte! Lai paliek, kā tu saki. Bet kas ir tā Marja Maračeva uz tava profīlabildes stūrītī ar pirkstiņu rakstīt...?   

Eiii... , Lācītes privātā dzīve ir neaizskarama , BV ! Ko vēlējos pateikt , to pateicu , pārējais Tavas fantāzijas auglis ...

Lācīte, tu tak neesi "marija maračeva"...?    

Pieņemsim, ka man nav taisnība, bet tev tik ļoti gribās man, ko privāti pateikt...? Arì agrāk man pat zvērēja, ka viņš vai viņa nav sava profīla īpašnieki, bet rezultātā, man tomēr bija taisnība Lācīte! Kā ar tevi?...

Garām , BV , ja tas bija domāts Lācītes adresē ...

...Vai ar nadziņiem pa stiklu, savu pašu dvēselīti iztukšojot, ctus graužot! Vai precīzi trāpiju Lacenīte?...

Nu lūk , tā jau tās švīkas radām , ar saviem pirkstiņiem - gan savās , gan citu dzīvēs ...

...protams, protams. Es jau arī zinu kaut ko, kas mūs reizēm pamudina radīt vienu vai ortru darbu vai "nedarbu"... Slepkava vai terorists radot kādu postu..., savus darbus, izsakoties viņu pašu vārdiem; Tos dēvē par "šedevriem"... Pat nevajaga tālu rakt, -amigosā netrūkst to pāšu šedevru radītājus, tālu nav jameklē... ;)

Nujā , vienmēr esmu brīnījusies , lasot šo teicienu , jo mokas - tas ir kas agresīvs , kas otram tiek uzspiests , mērķtiecīgi nodarītas sāpes ..., kas tāds , pie kā neviens labprātīgi neatgriežas .
Mākslas darbi top iedvesmas rezultātā  - kad  dvēseles vada otu kāda pirkstos , vai diktē notis , vai burtus , no kuriem doma top ...

Es izteicos tēlaini :)) Nevienu netaisos mocīt un ne jau arī pats sevi... ;)

Mākslas darbi tiek izjusti , izdzīvoti , arī izsāpēti ..., bet es tās nesauktu par mokām ...

...Dzīves ceļš nevar būt vien rozēm kaisīts, > te ērkšķi dur> te >rožlapiņas glaužās > pie kājas.... Vēl piebilstu, -mākslas darbi rodās mokās...    

Savus sapņus vienmēr sākam uz baltas lapas skicēt   , tikai dzīve ienes tajos korektīvas .
Ar to jārēķinās , ka tā lapa tiek krietni vien sašvīkāta ...

...A "kurš" teica, ka neesmu laimīgs? Ceļš, -ir mans laimes avots, meklèjot Svēto Grāli

Tev taču jau tā ir,un kāpēc tomēr neesi laimīgs?

...

Naidu ka materiālu paradību uztveram tad, ja neesam bruņojušies ar mīlestību, līdzcietību, sapratni...

Taisni tā arī būtu naidam nebūtu vietas šajā pasaulē...