Ir vārdi viedie, kas no pirmslaikiem nāk: "Apdomā divreiz, pirms ko sāc!"
Ak, es patiešam par to padomāju,ik reizes, kad manī dzimst šī vēlme sacīt tev - lūdzu, tuvāk man nāc... Bet es tikai padomāju, ka vajag apdomāt, jo vēlēšanās ir spēcīgāka par prāta vārgajiem centieniem....
Tikai sev vienīgā zināmā veidā, es tagad tev atklāju savu dvēseli, kā gleznu tukšu.....
Audekls ir gruntēts, tas ir sagatavots, lai uz tā krāsas klātos, bet toņu un pustoņu  tur trūkst.....
Tas audekls paliks vienmēr tāds, ja arī turpmāk, es bēgšu prom no vārdiem, kurus sacīt tev ļoti  vēlētos, ja noklusēšu  to, ko, es no tevis vēlētos....  Es vēlos palikt un reizē baidos, no pirkstu pieskārieniem taviem maigajiem, kas toņus radīs manā gleznā,  no kaislību ugunis, kas gleznu aizdedzinātu, no tās vitalitates, ko tu sev līdzi atnestu...
Tu varbūt jautāsi man: " Kāpēc tādi savādi  vārdi ?"
Tu , varbūt, teiksi man : " Kādēļ jūtas nevari skaidros vārdos man paust?"
Es čukstēšu :"  Tas taču pārāk vienkārši...  mums ..."
Tu beidzot smaidot jautāsi : " Vai tad no tā, jūtas neīstākas kļūst?"
Es  mirkli klusēsu, un tad teikšu: " Nē, bet vēlos ietērpt tās  mirdzošā aurā... lai vārdi un pieskārieni ir kā krāsas , mūsu kopīgā gleznā..."