To man diktē sarežģītā un rūpju pilna dzīve.Un,par nožēlu,visai reti ir tie brīži,kad paveros pagātnē.Nē,ne vakardienā,bet tajā tālajā.Manā bērnībā.Veroties ar pieauguša cilvēka skatienu,tā man aizvien atgādina sirdij tuvu fotogrāfijas albumu.Tajā glabājas tēli,kuri nofotgrafējušies atmiņā un saglabājušies cauri ilgiem gadiem.Nevis ka vienkārši vizuāli tēli,bet kā izjūtu kopums,kas ietver sevī arī skaņas,smaržas,balsis,jūtas.To skaitā manu vecāku tēli-tēvs,māte.Kāds viņš ir saglabājies manā atmiņā un ko tas dod,jau pašam vecākiem esot.Cik man ir kolosāli,saprotoši,gudri un cienījami vecāki.Vienmēr varu ar viņiem padalīties ar savām nākotnes iecerēm.Jūtu viņu atbalstu visos manos sākumos.Sevišķi manai kolosālajai mamītei,kura ir tik gudra,saprotoša un galvenais godīga.Cik labi ir tad,kad tev ir labi,mīļi vecāki ar kuriem tu vari lepoties.Mamīte un tētuks es jūs mīlu un cienu un neļaušu nevienam jūs apkaunot vai pazemot.Jūs un mana ģimene ir saules stariņš,kurš man palīdz izdzīvot šajās grūtajās,sūrajās darba dienās.