Trīs rozes, sārtas kā saule, kas vakarā zūd,
vīst vāzē uz galda un manas atmiņas baro.
Kad pilnmēness smiesies, tu atgriezīsies varbūt,
jo aizejot teici, ka dažreiz ļaudis tā darot.
  
Bez vārdiem skan diena, jo rozes jau neprot lūgt,
lai tavi soļi kā gaisma istabā stātu,
tās var mazliet smaržot un atļaut ticēt -
varbūt tu atnāksi tāpēc, lai pumpurus nosargātu.
  
Trīs vārdi, klusi kā ilgas, kas miglā gaist,
ar sajūtām naktī uzspēlē aizmiršanos,
un rīts atnāk savāds - tāds nesaprotams,
bet skaists,jo atmiņas baro tas brīdis, pirms atmošanās.
  
Bet rozes bez vārdiem kļauj ērkšķainas rokas klāt,
lai sāpētu ļoti, un varbūt - lai mīlēt es spētu.
Nav viegli caur naktīm trīs pumpurus nosargāt,
ir jāuzplaukst pašai, lai sirdsmieru sameklētu.
  
Trīs rozes, sārtas kā lūpas, kas atvadas sauc,
vīst vāzē uz galda un dienas ar nedienām maisa.
Man laikam šīs smaržas ir šovakar bijis par daudz -
es pīpeni vēlos, kas sniegbaltas ziedlapas raisa!