Miera nekur nav,
Pat kapā nav.
Tava dvēsele noraugās
kā tavu miesu tārpi grauž.

Cilvēki nāk un raud
Un tevi modina no mūžīgā miera.
Nāk un vaid, ka slikti šiem
Un dusēt mūža miegā neļauj tev.

Kapā tev jāguļ vienam
Ar tūkstoš tārpiem.
Lai kur tu neraudzītos
Tevi tārpi grauž.

Pēc gadiem simts miers iestājas,
Jo tie kas raudāja
Apraud viņu pašu
Un tu tiec aizmirsts mūžam.

Tārpiem vairs nav ko grauzt,
Jo viss jau ir nograuzts.
Atlika tikai tavs kauls
Un tukšums zārkā.

Tukšums it visur kur vien raugies
Un mūža dusā doties vari.
Saldi dusi,
Jo aizmirsts esi.