Es šodien redzēju sievieti -
  Garā smilškrāsas mētelī,
     Garos smilškrāsas svārkos ,
       Smilškrāsas lakatā ,
           Smilškrāsas ...
         Jā, viss bija smilšu krāsā -
          Kā pasaules tuksneši ,
             Pasaules smiltis ....
            ... Vien zābaki smagie ,
                  Kas noslēdza garo
                   Smilškrāsas tēlu ,
                     Teica ,
                  '' Mēs esmu no šejienes ,
                     Kaut pasaules ceļos ...''
                      Smilškrāsas mugursoma
                        Tiem piebalsoja .

                       Es  iesāņus skatījos viņā un jutu
                          Pasaules smagumu ,
                               Ceļu putekļus ,
                                Ceļus .... ceļus ,
                                 Smiltis ...
                           ........................
                                Man kļuva smagi ...
                                    Es gribēju sauli.

P. S ; Nekad nebiju redzējusi un izjutusi , ka cilvēks ar savu izskatu var tik daudz ko pastāstīt par Dzīvi - par mums pašiem kā ceļiniekiem šajos pasaules ceļos.
        / šāds skats būtu normāls Tibetā, bet pie mums tas izskatījās tik neparasti , ka man gribējās pat ar rokām pieskarties kaut kam reālam - mājas sienai , ceļa stabiņam... tik nereāls tas sievietes tēls man likās. Citi , varbūt , to pat nemanīja /

04.04.''14
/ S. Grasmane /