Tie kaimiņi ir tāda dīvaina lieta. Bet tādi jau tie latvieši ir. Šodien izskanēja - kas tev tā par bedri pie sētas? - Izraku kapu savai sunei, jau pagāšruden, lai sasalumā, ja vajadzēs, nevajadzētu cirst. - Tik tuvu robežai tu nedrīksti suni glabāt. Ha. Es nedrīkstu, bet paši savus sū pa taisno laist grāvī, lai ne tikai es, ož to smaku, drīkst. Pirms gadiem 10 vecā man teica - veļu šodien nekar ārā, ko teiks kaimiņi. Kas man, ko teiks kaimiņi, bet mātei kaimiņi Dieva vietā. Tikko atnākusi dzīvot uz šejieni, tīrīju logus, nevarēju aizvērt viena loga rāmi. Pasaucu māti, viņa teica, ka vajagot vīrieša spēku, bet pēc mirkļa logu aizvēra. Otrā dienā kaimiņam pār sētu kliedzu - man vakar vajadzēja vīrieti, bet māte pati tika galā. Viņš, pat nepainteresējoties, kāpēc, noteica - nesaki tā, lai mana sieva to dzird. Pilsētā kaimiņi mani traucēja varbūt dažas reizes - vienreiz sīkie nomētāja logu ar tomātiem, kaut pirms tam stiklus tikko biju notīrījusi, dažkārt naktīs grabēja gulta virs maniem griestiem, labi ka tie grabinātāji bija gados, bieži negrabēja. Bet te man jāklausās kaimiņu bērnu un pašu bļaustīšanās. labi, ka ir ausis, ko iebāzt ausīs un klausīties mūziku. - Ko tu dedzini veselu nedēļu katru dienu, man tie dūmi traucē. Bet lapas nedeg, tās gruzd, dūmi ir. Sarunāju ar vēju, lai dūmus pūš uz to kaimiņu pusi, kuri man vēl nav aizrādījuši...