Stāsts pārdomām...

February 19 2016 12:47

Kamēr vīrietis pulēja savu mašīnu, viņa 4 gadus vecais dēls paņēma akmeni un ievilka švīkas mašīnas sānā. Dusmās vīrietis paņēma dēlēna roku un sita pa to vairākas reizes, neaptverot, ka sit ar uzgriežņa atslēgu. Slimnīcā zēnam nācās zaudēt pirkstus, sakarā ar neskaitāmajiem lūzumiem. Kad bērns ieraudzīja savu tēvu, ar sāpju pilnām acīm viņš jautāja: “Tēt, kad mani pirkstiņi ataugs?” Vīrietis bija tik sāpināts, ka nespēja parunāt. Viņš aizgāja atpakaļ uz savu mašīnu un nikni to spārdīja vairākas reizes. Sašutis pats par savu rīcību…, sēžot mašīnā viņš skatījās uz ievilktajām švīkām. Dēlēns bija uzrakstījis: “Mīlu tevi tēti!” Nākošajā dienā vīrietis izdarīja pašnāvību.” Dusmām un Mīlestībai nav ierobežojumu. Izvēlies pēdējo, lai iegūtu skaistu, mīļu dzīvi, un atceries šo: LIETAS IR, LAI TĀS LIETOTU UN CILVĒKI, LAI TOS MĪLĒTU.Šodienas pasaules PROBLĒMA IR, ka cilvēki tiek lietoti un lietas mīlētas.

Citātu kartotēka: http://tikainesakinevienam.lv/category/stasti-pardomam/

Varbūt mazliet banāli, bet man sariesās asaras acīs..to lasot!

Only authorized users can comment

Comments (11)

Soy P. February 28 2016 14:16

Līdzīgs stāsts kādreiz bija avīzē Ļiķeraturnaja gazeta. Tur tēvs, kārtējās alkahola devas iegādei, paņēma sava mazā bērna zābaciņus un nesa tos pārdot. Bērns skrēja pa sniegu plikām kājām, lūgdamies to nedarīt. Rezultātā pēdiņas/pēdiņu?/ amputācija.Bērns piedeva tēvam, taču, kas notika vēlāk - neaceros.Šķiet, viņš kļuva priekšzīmīgākais tēvs, taču atgādinājums par nodarīto ir acu priekšā.Kā ar to sadzīvot, varbūt aiziet no dzīves ir vienīgais patiesais lēmums.

savsem k. February 19 2016 21:01

Jā....  vecāki pārāk  pārāk agri iemācīja bērnu rakstīt . Vispirms  vajadzēja iemācīt viņu neskrāpēt ar akmentiņiem visu kas , priekšā pagadās  

Vasilijs P. February 19 2016 18:41

Tadel Latvija-Vestniecibu rajona nekados pasakumos neiesaistos,jo pec tam bus obligati kajam jadodas uz Pardaugavu

Ingrida X. February 19 2016 15:25

.... ja nu galīgi ne pa tēmu tas mersis, ko nupat meitenītei (!!!) sola, tad citādi- patīk šoreiz Annes pierakstītais;  ja mans puikiņš joprojām atceras mazo, apmuļļāto lācīti, kuru pirms daudz daudz gadiem atņēmu nejaukajai tantei, kad viņam tas izkrita no rociņām /atv.!, jo esmu jau šo gadīj. jau pieminējusi/, tad tas nozīmē tieši to, ko nozīmē.  

Gunars s. February 19 2016 15:22

  Mūsējie mīl <zīmēties> ar superdārgiem niekiem,rokas pulksteņiem!

Blocked profile February 19 2016 15:15

mēs tev mersi nopirksim, ja to vilku metīs   atpakaļ!...bet-nē...vilciņš tika sagrābts pirkstiņos un vēlmi pavadīja skaļas raudas-meitene cīnījās par to...par kuru uzņēmās atbildību.

Blocked profile February 19 2016 15:13

kāda meitenīte no mantu kaudzes izvilka vilciņu...pelēcīti...nekādu košo mantiņu...vecāki bija sašutuši-tu! ar tādu? pa ielu tagad iesi..un pokemonus oranž-zili... krāsainos no plaukta piedāvāja...lapsiņas rudi-rudās...papagailīšus-dzeltenzaļos-tik spilgtus...bet viņas sirsniņa iežēlojās tikai par vilcinu no lietoto mantiņu pieveduma...

Ingrida X. February 19 2016 15:07

Sveika, Alisīt!!  
Biju šo stāstu jau lasījusi. Man šķita, to lasot 1.x, ka krāsas, lai uztvertu domu, par daudz sabiezinātas; bet tas nu tā- personiski, kā nu kurš mēs ko uztveram..
Patīk Lillijas pierakstītais /13:46/- nu nav viss tik viennozīmīgi!! Man pat šķiet, ka šobrīd notiek process ar "+" zīmi, tajā nozīmē, ka daļa cilvēku aizvien vairāk novērtē tieši cilvēcisko, to, kas ir tā vērts, ka mēs esam- TE.  

Paldies par ierakstu, Alise!! Tas man lika padomāt par pārlieku nepieķeršanos lietām, kas it bieži notiek ar mums visiem, lika vēlreiz iedomāties visu to labo, izprotošo, cilvēcisko, ar ko esmu šajā Pasaulē saskārusies.  

Blocked profile February 19 2016 13:46

Raksts pārdomām...Taču negribu īsti piekrist, ka lūk mūsu laikos tā un šitā..Nu dažādi ir.. Pietiek apskatīties kaut vai to pašu Latvijas Lepnumu! Cik cilvēku, kuri dara labas lietas...
Man liekas eksistē divas pasaules- labestība un ļaunums, alkatība, cietsirdība un žēlsirdība ..viss jau ir..Tikai kurai pusei cilvēks pieskaras..pieder..
Paņemsim tālo un ne tik tālo vēsturi.. Tāpat viss bija.. Teiksiet, nē?

Vineta K. February 19 2016 13:30

Musu laikos,mes maz piegriezam veribu saviem tuvajiem.Un nav brinums ka mantas sakpalikt dargakas,un milakas neka tuvie cilveki..............

Jurijs Ķ. February 19 2016 13:09

Tamdēļ vajag savas atvases nodrošināt ar zīmuļiem un papīru...

Sign In

Login