MANA CĪŅA AR DIRSPLĒŠA BANDU
Kopš 2013.gada vasaras Daugavpils mēra amatā atrodas Jānis Lāčplēsis. Lai lasītājus nemulsina šī kunga (biedra) latviskais vārds un uzvārds, patiesībā viņš ir nožēlojamāks okupantu pēcpušu laizītājs par dažu labu krievvalodīgo, un nav cienīgs valkāt Lāčplēša uzvārdu. Nevēloties zaimot mūsu tautas gara svētumus, es viņu (izņemot oficiālus dokumentus) dēvēju par Dirsplēsi, jo uzskatu - ja viņš vispār ir spējīgs kaut ko pārplēst, tad tikai pēcpusi kādam pidaram, un aicinu tāpat rīkoties arī citus sakarīgi domājošus ļaudis.
Nebūs lieki atgādināt, ar kādiem lozungiem un kādu kolēģu sastāvu šis tips balotējās 2013.gada pašvaldību vēlēšanās. Dirsplēša komanda startēja zem t.s. „Latgales partijas” karoga, kas faktiski bija Jenotības filiāle. Atklāti atbalstīt Dombrovski &Co viņiem nebija politiski izdevīgi, jo, atšķirībā no pārējās Latvijas, Latgales pusē Valdi par glābēju no krīzes neuzskata un īpašu sajūsmu viņam neizrāda. Tāpēc tika radīta „Latgales partija”, lai tos pašus Jenotu lozungus, atšķaidītus ar lielkrievu šovinisma mērci, mēģinātu iebarot vēlētājiem kā kaut ko atšķirīgu. Cita starpā tika solīts (lai arī oficiālajā programmā tas ierakstīts netika) likvidēt Daugavpilī Valsts valodas inspekciju (!!!). Saprotams, šis jautājums nav pašvaldības vadītāja kompetencē, un Dirsplēsis visdrīzāk to netaisījās arī reāli dzīvē īstenot, tomēr dažu labu mazizglītotu, toties šovinistiski noskaņotu vēlētāju balsis tā sev varēja dabūt gan. Jāatzīmē, ka „Latgales partijas” sarakstā figurēja kāds žīds Boriss Ivanovs, kurš pasniedza sevi par baltkrievu un pat vadīja „Baltkrievu kultūras centru”. Šis tips savulaik bija VDK štata darbinieks, tāpēc viņam nebija tiesības pat iegūt LR pilsonību, kur nu vēl vēlēšanās kandidēt. Neskatoties uz augstāk minēto faktu, CVK šā kunga vārdu no deputātu kandidātiem nedzēsa (lūk, ko nozīmē būt „pareizajā” partijā!). Kad vēlāk, jau pēc vēlēšanu rezultātu pasludināšanas, dažu Domē neiekļuvušo deputātu kandidātu protesta rezultātā tomēr tika uzsākta pārbaude par šī tipa gan kandidēšanas, gan pilsonības iegūšanas likumību, viņš veicīgi „satina makšķeri” un aizlidoja uz ASV, kur dzīvo viņa radinieki un patlaban arī viņš pats… Interesanti atzīmēt, kā šo faktu komentēja pats Dirsplēsis. Tā vietā, lai vismaz atvainotos par apzinātu, rupju vēlēšanu likuma pārkāpšanu, ievietojot sarakstā neatbilstošu personu, mērs atļāvās nolamāt opozīciju, kas „politiskās skaudības” dēļ esot atstājusi Daugavpils Domi bez lieliska deputāta, kurš tik daudz būtu izdarījis tautas labā, ja viņam ļāvuši strādāt. Saprotams, arī pašvaldību lietu valsts ministram nebija ko teikt šinī sakarā, savējos taču kritizēt nedrīkst.
Vēl sarakstā bija un tika arī ievēlēts kāds Vladislavs Bojaruns, nekaunīgs šovinists, baumo, ka arī varētu būt saistīts ar VDK, lai gan tiešu pierādījumu tam šobrīd nav. No neoficiālas, bet drošas informācijas man ir zināms, ka šis kungs regulāri ārstējas psihenē (tāpat kā, starp citu, arī pats Dirsplēsis); pirms gada personīgi bija rakstījis Merkelei, lūdzot atsūtīt uz Latviju un konkrēti Daugavpili (http://www.nasha.lv/V-DAUGAVPILSE/1/2344/Deputat-Boyarun-poprosil-Angelu-Merkel-prislat-v-Latviyu-100-tysyach-bezh) 100 000 (!!!) sīriešu bēgļu. Cita starpā atzīst, ka ar līdzīgu lūgumu esot vērsies arī pie Obamas. Ar šādu idiotisku rīcību viņš izsauca nepatiku pat pilsētas krievvalodīgo iedzīvotāju starpā. Šobrīd ir uzsākts administratīvs process par deputāta mandāta anulēšanu minētajam tipam, ņemot vērā viņa katastrofāli vājās valsts valodas zināšanas. Tiesas procesu viņš regulāri vilcina, acīmredzot aizbildinoties ar savām veselības problēmām, un cerot, ka pašvaldību vēlēšanas pienāks ātrāk, nekā izskatīs viņa lietu, un tad jau redzēs, ko darīs tālāk. Dirsplēsim pakalpīgie saziņas līdzekļi tai pašā laikā mēģina pasniegt šo tipu kā nelokāmu mazturīgo un pensionāru interešu aizstāvi Domē un visur citur.
Vēl pāris vārdus par vicemēriem. Tie ir Pēteris Dzalbe, bēdīgi slavenā krievmīļa-zociķa Valža Lauska (bija deputāts 8.Saeimā) māsasdēls, uzcītīgs sava radinieka ideju popularizētājs un īstenotājs dzīvē, ievēlēts Domē no citas partijas, bet tagad cieši sadraudzējies ar Dirsplēsi un pārgājis pie čangaliešiem, kā arī Jurijs Zaicevs, kas savulaik vadīja Dvinskas patriotiskās jaunatnes apvienību (faktiski – vietējos nacbolus). Ar šī tipa svētību pilsētas centrā, Dubrovina parkā tika atjaunota t.s. „Mūžīgā uguns”, kas nedega pat no Augstākās Padomes patriektā, bet vēlāk mēra amatā ievēlētā Vidavska laikā, lai godinātu dažu parkā apbedītu PSRS okupācijas armijas ģenerāļu piemiņu. Dome apgalvo, ka šim nolūkam izmantojot tikai privātos ziedojumus, taču tas nemaina šī fakta pretlatvisko būtību. Saprotams, ka pret minēto faktu nekas nav iebilstams VARAM vadītājam, nacionālim Kasparam Gerhardam.
Slavas dziesmas Dirsplēsim dzied un ir viņu pasludinājusi par savas organizācijas goda biedru DU bijusī pasniedzēja, L(PS)R vēsturniece Genovefa Barkovska, kura savulaik presē stāstīja, ka esot izjutusi represijas no padomju varas, jo nepareizās biogrāfijas dēļ viņu negribējuši uzņemt PSKP (beigās gan tik un tā tajā iestājusies un aizstāvējusi arī disertāciju par Daugavpils ekonomikas sasniegumiem padomju varas laikā, pretstatot to sliktajai buržuju varai), pašreizējā Daugavpils Latviešu biedrības vadītāja. Protams, Dirsplēsis neskopojas ar finansējuma piemešanu šai organizācijai, tā teikt, gailis kašā graudus dzeguzei, lai tā dūšīgāk ēd un skaļāk viņu slavē. Arī Vācu kultūras biedrība (interesanti būtu zināt, cik daudzi no tās biedriem spētu kaut nedaudz runāt vāciski?), atrodas Dirsplēša aizbilstamo sarakstā, tās vadītāja Olga Esse kandidēja uz Domi no „Latgales partijas”, bet netika ievēlēta, toties tagad saņem dāsnu finansiālo atbalstu gan ne jau par „skaistām acīm”.
Visbeidzot, kā kvēls Dirsplēša komandas atbalstītājs jāmin kādas dzertuves ar nosaukumu Artilērijas pagrabi (tajā bieži pulcējas uz rautiem Domes deputāti ar mēru priekšgalā, savulaik ciemojās arī „radikālā nacionāliste”, Saeimas spīkere Ināra Mūrniece) īpašnieks Andrejs Faibusevičs, kurš vada vietējo NA nodaļu, tiek reklamēts kā kvēls Latviešu Patriots un valsts valodas aizstāvis. Nesen šis kungs izcēlās ar ļoti „patriotisku” aicinājumu pārdēvēt Daugavpili par Dinaburgu (ļaunie vācu okupanti, no 1941. līdz 1944.gadam šeit valdīdami, kaut kā nebija iedomājušies šādu ideju realizēt), lai mūsu Rietumu draugiem būtu vieglāk šo vārdu izrunāt, jo latvietim (pats gan apgalvo, ka viņa dzīslās vairāk esot krievu, poļu un žīdu, nekā latviešu asiņu) Faibusevičam arī mežģoties mēle, šādu grūtu vārdu runājot.
Lūk, kādu komandu ap sevi savācis un kādu politiku realizē bijušais kompartijas algotais darbinieks (ja nekļūdos, sastāvēja tajā līdz pat augusta pučam) Jānis Lāčplēsis, kurš, tagad, cerams, lasītāji man piekritīs, nav šāda uzvārda cienīgs!
2013.gadā, neilgi pirms pašvaldību vēlēšanām, mani kā sabiedriski aktīvu cilvēku un mājas vecāko centās pierunāt stāties minētajā „Latgales partijā” vai vismaz kļūt par tās atbalstītāju. Tas pats V.Bojaruns solīja mani iekārtot „siltā vietiņā” Daugavpils Domē (šo savu solījumu viņš droši vien būtu turējis, vairākus cilvēkus, kas šim uzcītīgi kalpoja, tiešām ir iekārtojis darbā Domei pakļautajās struktūrās, nepieciešamības gadījumā pat radot viņiem speciālus, agrāk neeksistējošus amatus), ja vien būšot viņiem draugs. Es atbildēju - tas fakts, ka es kritizēju toreizējo Daugavpils pilsētas galvu Žannu Kulakovu, neliecina, ka man patiktu Dirsplēsis un ka es gribētu darboties viņa partijā. Atgādināju arī, ka esmu jau tiesājies ar šo tipu 2009.gadā, kad viņš pirmo reizi bija ievēlēts mēra amatā, par to, ka viņa pakļautībā esošie pašvaldības policisti man sastādīja nepamatotu protokolu par it kā „zaļās zonas” nomīdīšanu vietā, kur stāvēja mana automašīna. Bojaruns atbildēja, ka tas esot bijis sen, un Dirsplēsis esot to jau aizmirsis un man piedevis. „Toties es gan neko neesmu aizmirsis un neko viņam neesmu piedevis!”, es atbildēju, un tā mūsu saruna beidzās. Uzreiz pēc Dirsplēša atkārtotas ievēlēšanas par mēru es uzsāku šā tipa nesaudzīgu kritiku internetā un vietējās opozīcijas avīzēs. Reakcija uz to nebija ilgi jāgaida – 2013.gada rudenī es tiku slepeni, pretlikumīgi, ar falsificēta iedzīvotāju kopsapulces protokola palīdzību noņemts no mājas vecākā amata, par ko uzzināju tikai tādejādi, ka pārstāju saņemt atlīdzību par mājas vecākā pienākumu pildīšanu. Nekavējoties vērsos ar sūdzību Domē un tās pakļautībā esošajā SIA „DzKSU”, kad šīs iestādes nereaģēja uz manām pretenzijām, pārsūdzēju viņu lēmumus Administratīvajā tiesā (http://klab.lv/users/aivars_666/78646.html), kura savukārt lēma, ka mans jautājums esot Civiltiesas kompetencē. Teju 2 gadu garumā nesekmīgi centos panākt civillietas ierosināšanu Daugavpils tiesā, kur man dažādu birokrātisku atrunu un mākslīgi radītu šķēršļu rezultātā nepārtraukti tika sūtīti atteikumi, un tikai mana vēršanās ar sūdzību Augstākās Tiesas Senātā (skat. http://klab.lv/users/aivars_666/100969.html) panāca to, ka lieta tika beidzot ierosināta. (Cits starpā vēlos atzīmēt, ka Daugavpils tiesas Civillietu kolēģijā par tiesnesi strādā mēra māsa Vita Lāčplēse, kura arī bija viena no tiesnesēm, kas atteicās pieņemt manu sūdzību, un kura, protams, ka ietekmēja visas pārējās Daugavpils tiesas tiesneses). Šā gada jūlijā Daugavpils tiesas filiālē Krāslavā beidzot manu sūdzību skatīja tiesnese G.Kusiņa, kas to noraidīja, lietojot tos pašus argumentus, ar kuriem savulaik V.Lāčplēse atteicās manu sūdzību pieņemt; ļoti iespējams, ka viņa arī ir patiesā G.Kusiņas parakstītā sprieduma autore. Šo spriedumu es pārsūdzēju Latgales apgabaltiesā, kas manu sūdzību pieņēma, un to izskatīs 2017.gada 3.janvārī plkst. 10.00. Rēzeknē, Atbrīvošanas alejā 95. Ļoti lūdzu visus tautiešus, kas jūt man līdzi un atbalsta manu cīņu, ierasties uz šo pasākumu, ja vien viņiem tas ir fiziski iespējams. Ceru, ka Jūs saprotat, ka cīņa nebūs tikai par manis atjaunošanu amatā, no kura tiku nelikumīgi atbrīvots, bet arī par to, lai mūsu valstī vienreiz izbeigtos politiskās izrēķināšanās ar centrālajai vai vietējai varai nevēlamiem cilvēkiem! No drošiem avotiem esmu saņēmis ziņas, ka tieši Daugavpils Domes deputāti Dzalbe, Zaicevs un Bojaruns bija tie, kas iniciēja manu atbrīvošanu no mājas vecākā amata kā atriebību par to, ka nevēlējos ar viņiem sadarboties. Jāparāda, ka viņi nav šīs zemes ass, ap kuru šie gribētu piespiest griezties visus pārējos ļaudis. Raudāt, cik pasaule ir netaisna, un ka neko neesot iespējams panākt tās labošanā, spēj teju katrs, reāli cīnīties – retais. Tad nu atbalstiet vismaz tos ļaudis, kas grib un spēj savas intereses aizstāvēt publiskā tiesā! Atcerieties, ka arī paši jebkurā brīdī varat kļūt par politiskās izrēķināšanās upuriem!
Kauns nav cīņā zaudēt, kauns ir gļēvi padoties un necīnīties !!!
CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!

15.12.2016. Aivars Gedroics