par burkāniņu karsēšanu vakar nogadījās kāds pastāts...es strādāju...vienkārši-strādāju...un tas nekas, ka mans objekts gadās arī ceļa krustojums...piestāj balts audi...kaut kur redzēti pusīši iekšā sēž...piestāj parunāties...un palielīties ar ser edvarda konjaku...un mēģina dibināt kontaktus...ar lielu žēlumu-gaudu dziesmu tie man sāka ausis taranēt...es te grozoties...bet neviens nenovērtējot.... tad sāka citu dziesmu-vai viena...vai var vakarā piestāt...kas man garšo...un tad --->es zinot   kā tas beidzas
jā...momentā sapratu, kā tiek vērtēts kas...man atradās simts iebildes...ka tas ir mans pienākums-gorīties...un-ka man ir mājā peļuši..kurus neviens neaizstās!...nezinu, vai tie receklīgie zaudēja cerības...bet edvardu paņēma līdzi...ar to arī bij sākuši savu braucienu.
ir lietas, kuras nav jāizčakarē!

Cik jauki ...sanāk gandrīz vai ANO konfernce