Zinu, šis var būt ļoti provocējošs ieraksts, lai!

    Biju cieši nolēmusi nerakstīt te vairs neko. Tad - parādījās Dagijas ieraksti, mazpamazām sajutu tajos īstumu (jā!, ne uzreiz gan.. ); pamazām iesaistījos ar to, kas bija sakāms man. Patika Dagijas un Ansīša saziņa tajos.

    Bet tad Ansītis izteica ļoti aizskarošu komentāru:

"Sievietēm līdz 30 vēl ir vējš galvā un par nākotni daudz i  nedomā
bet pēcāk jau ,tas gribulis,sāk vilkt diesvienzina kur un sākas problēmas....uz kurieni
dzīvē mesties (ja nav bērnu kuri aizņem laiku) .Tas pats notiek pie otriem 30
kad bērni jau izauguši taču mazbērnu vēl nav un...."

    Nekad neesmu likusi cilvēkus pār vienu kārti, nekad! Bet te, Skabargas kungs, izdarījis secinājumus, saistībā ar visām.  

    Tas, ko vēlos pateikt savā ierakstā:

    Jā, neesmu tas pareizākais cilvēks, nebūt! Bet kas tad īsti ir tā "pareizība"?! Man dzīvē sanācis satikties ar daudziem vīriešiem (kā ikkurai no mums), bet tik daudz atbalsta, patiesas palīdzības neesmu saņēmusi ne no viena, kā no gadiņos ne tik vērtos, kā es! Diemžēl. Mans secinājums: Jūs, tie, kas uzskatiet sevi par nez ko, reizēm esiet vērti - neko! Un tad, kad sastopu Puisi, kurš gatavs palīdzēt tāpat vien, tad.. tad saprotu, ka var būt arī tā.. Ne viss ir ciparos mērāms.