Ingrīdiņam nekad noteicošais nav šķitis cipars, galvenais - cik vērts Cilvēks..

Varam parunāties, bet kāpēc publiski ????

Tad jau ar laiku arī varētu pieņemt manu dziesmu, bet man tās ir vairākas.... tas jau nekas, ka varbūt varu būt dēla vietā, vai ne, Ingrīdiņš?

   Tu atkal, Rihard, iebrauc tur, kas nav man pieņemami. Publiski, pirmkārt. Žēl. Gribējās vienkārši parunāties....

   Queen - bija mana līdzcilvēka viens no elkiem.. Mūsu kopdzīve bija ne īsti tāda, kādu to iztēlojos.. laikam tāpēc, tieši tāpēc!, šo dziesmu tā, pa īstam, spēju pieņemt tikai tad, kad to izpildīja Dimash.. notiek arī tā
https://www.youtube.com/watch?v=t99KH0TR-J4

Tad kā ar tiem vaidziņiem kājstarpē?
Vajag pamasēt, sabučot?
Esmu gatavs.

    Katram savs redzējums, Rihard.
    Es? - šo dziesmu, tā, pa īstam, iepazinu tieši, pateicoties Dimasham.
    Teksts? - vispār super!! - izrāde notiek visu laiku: pareizie vārdi, pareizie kniksieni.. ai, nav ko te! Izrādei jāturpinās, vai ne?   Piemēroties tiem, kam ērtāk, tiem, kas vairāk pieņemti, tā?! - jā!!
     Tāda ir cilvēku daba, diemžēl.. Esmu to sapratusi jau sen, dažnedažādos kontekstos

Izrāde beidzās, dzīve beidzās, palika tikai atmiņas, bet nezinu kāpēc ciest nevaru večus ar ūsām, vienkārši bessī...

.... un - palasījos šīs dziesmas teksta tulkojumu:
Tukšas telpas – kāpēc mēs vispār dzīvojam?
Pamestas vietas – šķiet, mēs zinām, kāda ir spēle.
Bez gala...
Vai kāds zina, ko mēs īsti meklējam?
Kārtējo varoni, kārtējo bezjēdzīgu noziegumu –
Aiz priekškara, šajā pantomīmā.
Turies!
Vai kāds vispār vēl spēj to izturēt?
Izrādei jāturpinās!
Izrādei jāturpinās!
Jā!
Sirdī viss brūk un jūk,
Grims varbūt jau lobās nost,
Bet smaids joprojām paliek.
Lai notiek kas notikdams – paļaušos uz likteni.
Kārtējās sirdssāpes, kārtējā neveiksmīgā mīla...
Bez gala...
Vai kāds zina, kāpēc mēs vispār dzīvojam?
Šķiet, es mācos – kļūstu siltāks,
Drīz jau būšu aiz stūra...
Ārā aust gaisma,
Bet iekšā, tumsā, es ilgojos pēc brīvības.
Izrādei jāturpinās!
Izrādei jāturpinās – jā, jā!
Ak, sirdī viss brūk un jūk,
Grims varbūt jau lobās nost,
Bet smaids joprojām paliek.
Jā, jā!
Ak, o-o-o...
Mana dvēsele ir apgleznota kā tauriņu spārni –
Vakardienas pasakas augs, bet nekad nemirs.
Es protu lidot, draugi!
Izrādei jāturpinās, jā!
Izrādei jāturpinās!
Stāšos tam pretī ar smaidu,
Nekad nepadošos!
Lai izrāde turpinās!
Būšu galvenais, atdošu sevi visu –
Man jārod spēks, lai turpinātu ceļu.
(Lai izrāde turpinās, lai izrāde turpinās!)
Izrāde!
(Izrādei jāturpinās, jāturpinās!)

Nepatika no pirmās nots pa vidu... pārāk teatrāli... pārāk uzspiesti, uzspīlēti... Nē, atgrieziet Frediju... viņš bija vislabākais.

Man patīk uzšaut pa dibenu, iespraust kaut ko, izmasēt. Man bija reiz divas draudzenes, kurām tas ļoti patika... viņas arī mēdza savā starpā... kā jau skolnieces... tik sen tas bija

Es tikko, pabeigusi darbiņu, noklausījos sava Dimašiņa dziesmu:
https://www.youtube.com/watch?v=W-DL6GRbTk0

   Bet!, ja runājam to, ko nedrīkst šeit, lai neizkristu no pareizās aprites, jā, man patīk, ka man uzšauj pa dibenu, tā, drusciņ maigi gan.. tas pie lietas, kad notiek lietas, par kurām nav jārunā šeit, lūk, tā

    Rihardiņ, es pati tos savus vaidziņus, augšējos, protams, ik pa laiciņam pamasēju, jo, rau! - ar gadiņiem tiem ir tendence slīdēt uz leju   Labi, jau labiņi - man patīk vnk padiskutēt, neiebraucot pārāk dziļi tur, kur nevajag

Ingrīdiņai patiktu, ja viņas vaidziņus samīļotu, izmasētu, sabučotu kā mammas klēpi ?

   Palasījos citā ierakstā, ka Skabardziņa kungs tā kā apslimis esot.. man recepte tik viena: puskrūze tējas, puse krūzes šņabja + medu vēl pieliek un bliež tik karstu iekšā.. brr..garšo traki, bet - efektīgi gan   Tas, protams, pie saaukstēšanās, bet tad, kad  sajūtams kas nelāgs, tad - uzreiz!! Kad biju vēl jauniņa, un mana mammiņa bija vēl šeit, ātri vien mani uz pekām dabūja

   Redzi, Ansīša kungs, latviešiem ir tāds traki jauks sakāmvārds:
   "Kāda vārna pērta, tāda nepērta" , tā kā.. arī ja tā monitora pa vidu nebūtu..   Tas gan uz kundzīti, kura mēdz etiķī saiet, attiecas, gan uz Rihardiņu, kuram te gudrus padomus dodam, gan uz visiem citiem, vismaz man tā domāt

   Rihardiņ, man patīk ar Tevi parunāties, lai cik kaitinoša dažreiz tā trakā žēlošanās, bet tai pat laikā novērtēju, ka esi patiess, tajā, ko raksti. Bet vienu gan saku Tev ne pirmo reizi - nekādas rupjības!

  .. ak tu manu mīļu dieniņ! Tikko saulīte šai lietainajā dienā manā logā iespīdēja.. un Lodalvas kundzīte bezmaz, aiz laimes lielas, zemē iztecēja - pats Skabardziņa kungs dzejolīti uzrakstījis..   Tāds piektdienas prieciņš uzsmaidīja..   Nemeklēšu zemtekstus nekādus, priecīga es ļoti, ka auskariņus man atstāja    Bet, ja drusku nopietnāk - tas jauki, Ansīti, ka neturi ļaunu.. Zinu jau zinu, ka sadotu man kārtīgi, ja nebūtu tas ekrāns pa vidu, bet viņš ira, par laimi

Lasīju un pētīju            
Tad smadzenīti vētīju    
Aiz ausi domu aizliku    
Ingrīdiņu nobūru            
Svīterīti nozagu              
Auskariņus atstāju          
Nu to bildi atmiņā            
Savā tikai redzēju