Tev pat nav skūta

man nav veikala

Dagijai ir veikals?

КОНСТАНТИН НИКОЛЬСКИЙ- Мой друг художник и поэт
Георгий Каргин
Георгий Каргин
124 тыс. подписчиков

Подписаться

lauksaimniecībā vai mežsaimniecībā ir fiziski smags darbs.
Tev var būt tik par apsargu veikalā.

Visu laiku neesmu ar sevi mierā, tāpēc mēģinu sev darīt galu, tad atkal uzrodas cerība, atkal mēģinu atrast sev kādu vietu, bet pēc šodienas pārliecinājos, ka man pilsētā nav ko darīt, bet nezinu vai man kā bērnnamniekam piešķirto dzīvokli varētu apmainīt pret kādu kaut kur laukos, kur es varētu varbūt strādāt lauksaimniecībā vai mežsaimniecībā...
Mēs esam šķiet tik dvēseliski tuvi...  

  Vakara darbiņš? Nedaudz piestrādāju privātā kārtā, daru gandrīz to pašu, ko darbā. Privāti daudz grūtāk, tas gan. Jo - tie nav cilvēciņi, kam viss skaidrs uzreiz..

  Nezinu, Rihard, ko Tev teikt. Negribas neko pa tukšo..

  Doties uz Uk? Kādā jēgā? .. Vai tā nav atkal koķetērija ar skaļiem vārdiem?..

  Tici vai nē - arī es (un, pieļauju, ne es vien) reizēm uzkrītu uz nerva pati sev - kad ļaujos bezjēdzīgām domām, kad pasaku to, ko nevajadzēja.. kad noslinkoju par daudz.. Bet - no tā cenšos tikt laukā, cenšos kko izmainīt sevī.. Vai vnm sanāk? Nē taču! Bet tad - cenšos atkal no jauna.. Nu tā kkā.. "Katra jauna diena ir jauna iespēja", to sev saku tad, kad atkal esmu nemierā ar sevi

Neesmu vainīgs, ka man veselība čupā, kas to apstiprināja, - neko smagu pacelt nevaru, turklāt tā kā esmu maza auguma, aizstiepties pie vajadzīgā objekta nevaru, materiālus ar kuriem jāstrādā iegaumēt nevaru, loģisks rezultāts, ka nokļuvu tur, kur biju...
Kas tas par vakara darbiņu? Es domāju pieteikties par brīvprātīgo karam Uk. Mājās apnicis sēdēt. Te tāpat nekā nav. Un vispār viss ir apnicis un es pats sev sācis esmu krist uz nerva..

   Rihard! Man tūliņ vakara darbiņš, ienākšu (varbūt) te vēlāk, bet tas, ko raksti, ka Tev kārtējais antirekords - "Pat pusdienas nenostrādāju jaunajā darbā" - tas taču tā nenotiek vnk tāpat?!.. Tam noteikti ir kāds iemesls!! Ja nevēlies, protams, neraksti to te..

     Piekrītu, Dagij - "jābūt elementārai cieņai pret otru".
Nespēju pieņemt, piemēram, kad pirms gadiem pāris, divas meitenes, esot savā kompānijā, gozējās parastā pludmalē atsegtām krūtīm. Tam taču ir speciālas pludmales, lai dara to uz nebēdu, ja tā tīk! Ai, jā!, un vēl šajā vasarā, kad bijām Pumpuru pludmalē, viens džeks iedomājās, ka jaukāk viņam peldēt kailam.. Neesmu visaizspriedumainākā būtne, bet - neradi, lūdzu!, neērtības citiem!

Ingrīdiņa gan patīk.

Tāpēc man nepatīk cilvēki. Loģiski.

Es gan domāju, ka nedrīkst būt vienalga, kā citi reaģē uz Tavu klātbūtni..
Ir patīkami, ja Tu ienāc telpā un Tev uzsmaida, nevis aizgriež galvu vai saviebjas...
Un Man būtu nepatīkami, ja blakus stāvošais cilvēks tā smirdētu, ka elpa aizraujas vai kaut kas cits..
jābūt elementārai cieņai pret otru.

Man kārtējais antirekords. Pat pusdienas nenostrādāju jaunajā darbā. Vienkārši ideāli. Es nekam neesmu vairs derīgs. Laikam jāmēģina būs atkal pakārties... varbūt šoreiz sanāks. Tev arī jauku dienu, Ingrīdiņ..

     Bet Rihard! Vai tad visu mēs darām citu dēļ?! Ne taču! Ir lietas un lietiņas, kas svarīgas pašiem, lai sajustos jaukāk! Lai apkārtējie reaģē, kā vēlas, man tikpat maznozīmīga viņu reakcija, kā viņiem manējā
     Un tas, cik apkāries vai neapkāries cilvēks grabulīšiem, ir tetovējumi vai nav, jau nu nepavisam nenosaka cik viņš garā bagāts vai nabags
     Nu re! Jau šodieniņa! Lai laba tā Tev, visiem!

Cilvēks pierod pie visa. Kādreiz arī patika apkarināties ; pat bija doma par tetovējumu, bet kopš pazaudēju mīļāko, darbu, sevi, nekas vairs nav svarīgs ; es pat jau sāku mazāk pievērst uzmanību, kā izskatos, kā jūtos, kā apkārtējie reaģē, skatās. Viss vienalga. Cilvēks var būt pliks, bet garā bagāts.

.... manas tik mega-mega nozīmīgās ķēdītes!
    Ar labu naksniņu visiem!

   Dagij! Arī man ir notikušas dīvainas lietas ar lietiņām, kuras ļoti nozīmīgas man.. Tā man gadiem kaklā vnm bija 2 sudraba ķēdītes: viena dēla dāvināta ar mana vārda 1.burtu "I", otra - meitas dāvināta ar eņģelīti.. Bet! - eņģelītis ar visu ķēdīti kkur pirms gada pazuda.. izmeklējos visur.. domāju - noslēpusies no manis, kā reizēm mēdz lietas no manis noslēpties, bet... neatradās joprojām.. Līdz pag.vasarā beidzot sapratu - pazudusi, bez pēdām.. Tad nopirkām jaunu sudraba ķēdīti, kurā iekārts akmentiņš no meitiņas - ar īpašu vēstījumu..
    Ne jau lietu, kuras mums tik vērtas, dārdzībā tā nozīme, ne tuvu! Bet tajā, ar kādu vēstījumu tās mums.. Saprotu Tevi, ļoti!!..

   Paldies, Linard, par daudzajām puķītēm!   Tu esi mans virtuālais draugs jau izsenis sen, esam bijuši uz nažiem (pats zini ), bet - tas nemaina to, cik daudz ko stāstām, uzticam viens otram, un - paldies Tev un Tavam foršajam dēlam par to, ka rūpu Jums joprojām!

   Man atkal kaut kas galīgi iet šķērsām - saplīsa mana skaistā ''apzeltītā'' rokassprādze.
Nē, tāpēc nejūtos "plika", bet asariņa nobira gan. Tā bija sprādzīte ar magnētiņiem (it kā tievēšanai   ). samēra lēta , bet jauka.

   Nez kas ir, k plīst viena rota aiz otras??? Trešā pusgada laikā.. hmm..