Jūs laikam sajaucāt pirmo mīlu ar skaistu skaidri apzinātu mīlestību ?  Pirmo mīlestību varēja izjaukt tikai kāda nepārvarama vara , kā piemēram bija karš. Ja pirmā ,, mīla '' pajukusi, vai tad to ir vērts maz pieminēt, atcerēties ???

es to satiku!pagajushi bija 22gadi.

bet protams

prive ti ho4e6 somnoj poznakomica ?

Iespējams, bet tas gaisinātu atmiņas par to cilvēku, sapņus ko izstrādājusi zemapziņa,  jo satiekot jau pēc 5 gadiem, tas cilvēks jau ir tā mainījies, ka tas nu nav tas ko cerēji ieraudzit....

Jā kapēc gan ne,būtu ineresanti paskatīties uz otru pusīti pēc tāda laika kā 20 gadi.Un tad pateikt-Redzi es tomēr varu un varēju iztikt bez tevis un netikai iztikt ,bet pat normāli dzīvot...

Kāpēc nē,būtu interesanti.

butu patikami satikt to cilveku kuru redzeis ar roza brillem :) ,un satikt tagad !ka tad iskatas zvaigznes pec tik ilga laika :)!

Jā!

kapeec vajag satikt,ja taaa tik ilgi mociities vinju aizmirst un peec tam veel satiikt un uzpleest taas sadziijussaas bruuces........un veel peec tam cereet ka visss varbuut noskaidrosies peec tik ilga laika ka viss atrisinaasies,ja ja taa nenotiek tad atkal taas saapes ar kuraam mociijies agraak..................................!!!!!! NEE NEE UNJ VEELREIZ NEE!!!

Ne nevelos

ja

jaa,tas butu interesanti

ja.

Ir jau satikts:)
Tagad esam labi draugi, nekas vairāk:)

znaew...moja mama zanovo vljubilasj v 45 let.... ljubovj bila vzaimnaja.... nu kak deti veli sebja.... bez slez ot radostri i ne posmotretj..... prozili 3 s4astlivejwix mesjaca....a potom papa razbilsja na smertj.....

interesanti.
mes sapnos dzivojam pagatne,bet domaju saskaroties ar so jautajumu realaja dzive,musu sapni izgaistu.jo realitate tomer ir skarba.unlaiks iet,atiecigi viss mainas,tapec,musu atminu auglis var saskielties mazos ruktos ggabalinos.
protams var but preteji,bet es labak eju uz prieksu,un ja kadreiz jebkada iemesla del nebija lemts but kopa,tad tas lai paliek pagatne,atminas.

ja

Varbūt!

Nu, man tas nedraud... :)
Pēc attiecību beigām apmēram pusgadu nekontaktējāmies, tad sazvanījāmies, satikāmies, beidzot izrunājāmies par visu un nu jau vairāk kā 9 gadus esam vistuvākie draugi. Abiem jaunas attiecības, problēmas. Esam viens otram atbalsts grūtos brīžos un kompānija svētkos un tusiņos. Man, personīgi, viņš apmēram kā brālis.
Savāda tā dzīve - kā pāris uz beigām jau bijām kā kaķis ar peli, kā draugi - ideāli! Esmu pateicīga liktenim un katram varētu vēlēt tik labu draugu!
Protams, šai draudzībai ir mīnusi - ne katrs vīrietis spēj saprast tādu draudzību un samierināties ar to, tas pats attiecas arī uz sievietēm viņa gadījumā. Šobrīd gan tāds līdzsvars iestājies - abi esam attiecībās, kur otrās pusītes to pieņem un bieži vien izklaidējamies un atpūšamies četratā. :)

Bet, ja tā pavisam nopietni par tēmu, tad, domāju, ka viss ir atkarīgs no situācijas un apstākļiem - kādas bija attiecības, šķiršanās iemesli u.t.t. Katrs gadījums savādāks. :)