Suņa astes, dieva pirksta izliekums, smadzeņu apvidū paslēptā Niagāras ūdenskrituma dunoņa. Dinamo mašīnas izmisīgais spiedziens iedarbinot Teslas rezenātoru, tilta izteiktās kustības, lēna noslēpšanās. Balsti satrunošas mājas  sienu balstīšanai, tas ir tikai mīts, viss ir mīts, samītas skudras pannas apslēptajā purvā, dodiet man traktoru es kuģī sūci veidošu.

Mīlēšanās ar klusumu ir labāk nekā ēst zemesriekstu krēmu, uzzied uz maizes rieciena, baltas maizes, iekodies noslienā. Pamosties ar klusumu, notraukt drupatas uz grīdas, piedod es jūs visus pārgudros veidojumus, ēnas, ienīstu. Tu, visi, katrs, esi pasaules daļas burvība, daļa no saules rieta un zieda pie sienas kurā ložu rētas. Pacel cepuri, pacel bikšu staru atstāj aiz sevis vēju, notraus savu domu no vaiga, esi.  

Es bieži pieminu suni, ļoti bieži tā daru, personificēju piedzīvojumu ar suņa sajūtu dabonot no saimnieka ar zābaka purngalu par bada saēstajiem sāniem. Būvēju ar pirkstu galu pieskārieniem pasauli saviju zirnekļa tīkla smalkuma pavedienu, dejoju apkārt ugunskuram kara dejas vienmuļo ritmu. Roku zīmējums veido piramīdu, skrienu, triecu dūri saules pinumā, sirds apvidū, konvulsiju saldās priekšnojautas. 1.2.3. es ieteiktu baidīties, jo mironis nezin ko pilsētā darīt.