LRTT savus SPRIEDUMUS balsta uz faktiem. Neviens nevainīgs netiek apvainots, nedz arī nomelnots. Tiesiskums LR tiks atjaunots, lai arī kā latviešu tautas kangari – jūdasi to censtos aizkavēt vai nepielaist. Čekas “maisi” tiks atvērti un vainīgie stāsies bargas latviešu tautas Tiesas priekšā. Ja kāds domā, ka no čekas “maisiem” kaut ko var izņemt vai pat pielikt klāt, tad tāds maldās PILNĪGI ! Bet tas jau arī ir šo kangaru uzdevums sēt tautā neuzticību un naidu, lai viņi netiktu tiesāti. Šodienas lielie un varenie LR nīdēji var savus noziegumus veikt pret latviešu tautu tāpēc, ka ir tādas niecības- kā bijušās čekas savervēti pakalpiņi: Monikas Zīles, Voldemāri Krustiņi, Māras Zālītes, Juri Rubeņi, Elitas Veidemanes, Beni Latkovski, brāļi O. un P. Brūveri…un vairāki simti citi nodevības vergi, kuriem nekas nav Svēts nedz Māte, nedz Tēvs, nedz latviešu valoda, nedz arī Dzimtene ! LRTT ir iepazinies ar Laimoņa Pura (Strazdiņa) grāmatām “AIZEJOT ATSKATIES”, kurās ir izklāstīta mūsu tautas sarežģītā vēsture. Protams, ka daudziem mūsu tautas “kultūristiem” Laimonis Purs ir kā ļauns murgs viņu nodevīgo dvēseļu radītajās “idillēs”. Tāpēc jau arī pret viņu tiek vērsta totāla “noklusēšanas” politika. LRTT pateicas Laimonim Puram par vēstures “melno plankumu” izgaismošanu.

Nodevība agrāk vai vēlāk nāk Gaismā un nodevējs saņem nodevēja algu. Kāda tā ir, nav nevienam priekšā jāpasaka. LRTT 13.09.2009.



                    



Par to, ko nevar dzēst

                 Daži jautājumi Trešās atmodas līderim



Atvainojos autorei Vijai Beinertei, ka patapināju virsrakstu no jubilejas rakstījuma par dzejnieku, politiķi, diplomātu, publicistu Jāni Peteri Latvijas Avīzes piektdienas izdevumā Mājas Viesis 64 (3773) numurā (19.06.2009.), jo arī mans raksts būs par to pašu Jāni Peteri, kam 2009. gada 30. jūnijā palika 70 mūža gadi.

Interviju ievada jubilāra dzejolis, kurā izlasāma šāda četrrinde:

„Visu mums var atņemt,

Tikai mīlu nē

Šajā mūžīgajā

Mūsu dzimtenē.”

Kā jau labā dzejā, katra vārda saturiskā ietilpība ir neizmērojama, arī vārds „dzimtenē” nav sašaurināms līdz vietai, kurā lemts piedzimt, tajā tikpat labi iekļaujama zemeslode, kosmoss. Dzejolis beidzas ar trīs vārdiem:

„Mīlu nevar dzēst”

Nav izdzēšama arī nodevība. Šai patiesībai strikts apliecinājums rodams mūsu tautas vēsturē un vēsturiskajā eposā Lāčplēsis ar tajā attēloto Kangaru (citāti no leļļu lugas, ko sarakstīju pēc Andreja Pumpura latvju tautas eposa motīviem, iestudēta Leļļu teātrī, publicēta krājumā Gaismēnas, izd. „Liesma”,1972.):

Kangara vervētājs Līkcepure:

„Izsalcis esmu verdzisku dvēseļu,

Diemžēl retumis patrāpās tādas…

Taču drīzumis ķēriens būs guvīgs –

nācīs no vakariem sveša tauta

iekarot Baltijas zemi,

ticību izplatīt jaunu.

Tā manim vairāk ienesīs peļņas…”

1940. gada 17. jūnijā atkal ienāca sveša tauta, Šoreiz no austrumiem ar mums neredzētām karavīru cepurēm, radās pat teiciens: „Augšā puļķīt’s, apakšā muļķīt’s”… Ticību kristīgo Dievam sāka nomainīt ar ticību sociālismam un nekļūdīgajai komunistiskajai partijai, tās vadoņiem.

Jānis Peters piedzima sociāldemokrātiski noskaņotā ģimenē, pēc 1934. gada 15. maija valsts apvērsuma tēvu ieslodzīja nometnē.

Arī mana jaunība saistīta ar sociāldemokrātisko tēvoci, viņš, Liepājā strādājot par skolotāju, tonakt uz divriteņa paglābās no apcietināšanas, 1941. gada augustā saņēma lodi Burtnieku ezera krastā, Matīšos pie baznīcas.

Kā dadža pogaļa vadmalā, Jānim Peterim un man, abiem mums gēnos neatvairāmi bija pielipis rainiskais sociālais taisnīgums. Bet kā ar rainisko latviskumu?

1949. gadā Jānim Peterim 9 gadi, man 26. Viņam balta un rimta bērnība, man lemts pieredzēt tautas izsūtīšanu uz Sibīriju, seko karš, un mans mūžs jau tik saraibināts, ka marta sākumā, neilgi pirms otrās deportācijas, divi Līkcepures – jaunākais leitnants Kolosencevs un majors Broņņikovs – izsauc mani uz kara komisariātu. Plašāks stāstījums izlasāms manās atmiņu atspulgās par noklusēto un viltniecisko Aizejot atskaties, kas izdotas divās grāmatās 2006. gadā.

Izgāju bargu dzīves skolu cauri divām okupācijām, kad cilvēka dzīvībai bija graša vērtība. Visdrausmīgāk to apliecināja staļinisms līdz diktatora nāvei 1953. gadā, paņemot – pēc jaunākajiem aprēķiniem – aptuveni 100 miljoniem (!) cilvēku dzīvību.

Nepiedzimu kā nacionālists. Par tādu kļuvu, dzīvojot šajā asiņu un asaru jūrā, un redzot likteņa drausmo netaisnību pret latviešu nāciju.

1967. gadā, aizejot no darba žurnālā Zvaigzne, kuru izveidoja un kādus gadus vadīja nacionālkomunists Kārlis Ozoliņš, žurnāls, kas pirmais Padomju Savienībā pagājušā gadsimta piecdesmito gadu otrā pusē iedrošinājās kausēt stindzinošo dogmatismu un zuša glumu viltniecību, – aizejot uzaicināju Jāni Peteri no latviešiem jau gluži melnsimtnieciski I. Īverta vadītā laikraksta Cīņa pārnākt strādāt žurnālā. Gribēju jauno dzejnieku pasargāt no partijas CK orgāna ideoloģiskās ietekmes. Viņš piekrita.

1968. gadā Jāni Peteri uzņēma padomju rakstnieku savienībā, 1973. gadā PSRS komunistiskajā partijā.

1988. gada maijā notika mana pēdējā saruna ar dzejnieku un RS valdes priekšsēdētāju, to pārtrauca ārzemju laikraksta korespondentes ierašanās. Atceroties šo epizodi, grāmatā Aizejot atskaties beidzu ar vārdiem:

„ – Piezvani, lai varu sarunu pabeigt. Jautājums ļoti nopietns, – sacīju.

–       Labi, labi.

Nepiezvanīja.”

Pēc 20 gadiem pienācis atkal brīdis, lai toreizējo sarunu „zem četrām acīm” tomēr pabeigtu, šoreiz gan publiski.

Juridiskas piesardzības dēļ no toreiz daudz ko pasacīt gribētā nepateikšu arī šoreiz, pajautāšu tikai par to, kam ir dzīvi liecinieki vai rakstiski pierādījumi. Lai cik tas nepatīkami, pienācis laiks atrakt patiesības saknes tam, kas noticis Latvijā pēdējos 20 gados, un notiek pašreiz, pie kam daļā sabiedrības valda pilnīga neizpratne, kāpēc tā noticis un kas vainīgs.

Mēs, Jāni, bijām uz „tu”, arī nepabeigtajā sarunā, un tāpēc atļaušos turpināt ar šo vietniekvārdu, kas saglabājies mūsu senajā un izteiksmē bagātajā valodā, atšķirībā no pasaulē tagad valdošās angļu mēles, kurā iespējams tikai jūsot.

Tu izvirzījies vadošajos, pie tam latviskumu aizstāvošos dzejniekos. Būšu atklāts. Kā lasītājam man pietrūka autora iekšējais pārdzīvojums, piemēram, kāds plūda no Ārijas Elksnes dzejoļiem, Tavs dotais vairāk sliecās nacionālā virzienā ar prātu tendētā rīmītē:

„Latviešu dzejniekiem, latviešu zvejniekiem

pērtās un pārlauztās muguras dzīst,

latviešu zvejnieki, latviešu dzejnieki

atkal stāv taisni un atsakās līst.”

Dramaturgs un ilgus gadus RS priekšnieks Gunārs Priede grāmatā Mans 1984. gads jau gadskaitlī ielicis savas dvēseles sāpes un sašutumu, ka Imants Ziedonis „ar drauga tiesībām” piespiež „brīvprātīgi” viņu aiziet no RS pirmā sekretāra krēsla, lai tajā iesēstos Jānis Peters. Vai šajā nomaiņā nebija kāds sakars ar VDK vadītāja, pirms nāves PSRS kompartijas ģenerālsekretāra Jurija Andropova pavēli visos galvenos posteņos steidzīgi izvirzīt tā sauktos „ietekmes aģentus”? Jo drīz amatu papildināja nenozīmīgs, bet tajos laikos ļoti būtisks „sīkums”; izrādot cieņu Andrejam Upītim, kas bija pirmais Latvijas Padomju Rakstnieku Savienības valdes priekšsēdētājs, visiem vēlākajiem valdes priekšniekiem amata nosaukums – pirmais, otrais un trešais sekretārs, Jānim Peterim atkal atjaunoja Andreja Upīša pagodinājumu, lai, tā teikt, skanētu iespējami „ietekmīgāk”.

Daudzus faktus un to ticamību sagrauzis laika zobs. Izvēlēšos pavaicāt par neapstrīdamo.

1988. gada 3.- 4. aprīļa latviešu padomju rakstnieku 9.kongresā Tu nolasīji savu pārskata-atskaites runu. Republikas labāko un veiksmīgāko prozaiķu grupā ierindoji gauži pelēcīgo Gunāru Cīruli, RS 3.sekretāru, kas – un to zināja tikpat kā visi RS biedri – izpildīja tos pašus sīkdarbiņus, kurus pirms viņa ilgus gadus čekas aģents Ādolfs Talcis. Gunārs Cīrulis savu talantu pierādīja ne ar literatūru, bet gan ar biogrāfiju – Otrā pasaules karā no vācu okupētās Latvijas viņš ar viltotiem dokumentiem vai gluži neticami aizbēga uz neitrālo Šveici, un, kad PSRS karaspēks okupēja Austriju, nokļuva Vīnē, sāka strādāt kā tulks Padomju Savienības drošības orgānos. Atgriezies padomju Latvijā, viņš krievu valodā iznākošajā laikrakstā jaunatnei redakcijā kādu laiku dežurēja pie īpaši slepena tālruņa. Viņa literāro mazspēju Tu, Jāni, kongresā cēli slavā, bet, būdams Latvijas vēstures un latviešu dainu, kā tagad teiktu, karsējs, – noklusēji tolaik latviešu padomju literatūrā vienīgo vēsturisko tetraloģiju par zemgaļu brīvības cīņām 13. gadsimtā Degošais pilskalns, Krusts virs pilskalna. Tālajos pilskalnos, Sūrābele pilskalnā. Kongresā teiktās runas iemūžinātas brošūrā, izdevuma atbildīgais redaktors Jānis Peters, arī priekšvārds viņa, un tajā apgalvots, ka publicētas „visas rakstnieku runas”. Manas nav! Bet runājis esmu, pierādījums tam saglabājies tajā pašā brošūrā, jo divi runātāji atsaucas uz mani, vienīgi Tu kā atbildīgais aiz paviršības neesi izsvītrojis no viņu runām manu pseidonīmu. Sīkums, vai ne? Šodien pat smieklīgs, bet toreiz vienus (nepakļāvīgos) centās noklusēt un otrus (pakļāvīgos) slavināt, tāda bija pamatnostādne, kuru īstenoja centīgie kompartijas funkcionāri, ja gribēja taisīt karjeru un noturēties nomenklatūras krēslā.

RS vecbiedrs Voldemārs Melnis, – atgājis no literatūrkritikas jau septiņdesmito gadu sākumā, pelnīja iztiku ar pasaules klasiķu, arī Markesa, tulkojumiem no oriģinālvalodas, – Tavu izrīcību un darbošanos novērtēja kā tik rupji nekaunīgu un iztapīgu, ka ar Tevi, Jāni, sasveicinoties atteicās sarokoties, ko reiz savām acīm redzēju, tuvojoties caur Vērmaņdārzu namam Kr. Barona 12…

Tolaik no literatūras, no rakstīšanas atgāja ne viens vien. Nesen ārsts un talantīgais filozofiskas ievirzes rakstnieks Edmunds Rudzītis publiskā intervijā apstiprināja savu nerakstīšanu, neiespēju nodrukāties. Iemesls? Tas pats padomju varai tik ierastai – nedrīkst ļaut izvērsties latviešu literatūras druvā literātam, kas raksta sakarīgāk un tātad labāk par Imanta Ziedoņa epifanijām, taču nav padevīgs valdošajam ideoloģijas vējam.

Pat visizcilākajiem vēsturniekiem neatspoguļot tālaika padomju literatūrā valdošo psiholoģisko gaisotni, te darbalauks literatūrai, romānistiem, diemžēl šādas grāmatas neparādās; gados vecākie un talantīgākie paši sasmērējušies, jaunākie detaļas nezina un necenšas uzzināt, jo tiek joprojām pieskatīti ja ne no „vecās gvardes”, tad no viņu skolotiem dēliņiem un mazdēliņiem noteikti.

1988. gada 1.-2. jūnijā norisa Radošo Savienību apvienotais, joprojām atkal un atkal uzcītīgi – vai vienkārši aiz nezinošas inerces –  slavinātais plēnums. Noslēgumā tur tika pieņemta rezolūcija „atzīt Latviju par suverenu un nacionālu valsti padomju federācijā.”

Kam pieder šis ieraksts laikmeta dokumentā? Un kam pieder aicinājums „brīva Latvija brīvā Krievijā”? Plēnuma ievadvārdos Tu esi uzsvēris:

„Tieši internacionālisma vārdā šodien jārunā par Sociālistisko Republiku Savienības pašu pamatu – republiku kā valstu suverenitāti un nāciju reālu līdztiesību.”

Vai Tu, Jāni, joprojām ceri savienot nesavienojamo? Mazas republikas līdztiesību ar imperiālistisku lielvalsti?

Dažus RS biedrus, kuri bija ieskaitīti nelabojamos un bīstamos nacionālistos, plēnumā neielaida, arī mani, tāpēc skaidrības labad izlasīju pēdējā Valsts drošības komitejas priekšsēdētāja Edmunda Johansona grāmatu „Čekas Ģenerāļa piezīmes’. Viņš raksta:

„Parasti pirms plēnuma notika konsultācijas ar attiecīgiem inteliģences pārstāvjiem.”

Vai ar Tevi, Jāni, kā plēnuma organizatoru arī konsultējās vai varbūt konsultēja Tevi? Ģenerālim šis plēnums „īpaši palicis atmiņā”, lai gan „dažādu apsvērumu dēļ zālē nesēdēju”, bet sēdējis blakus zālei Izglītības nama direktora kabinetā un klausījies, pie tam bez uztraukuma, jo ?visa politiskā vadība atradās prezidijā, tādējādi apliecinot inteliģences lielo nozīmi Latvijas politiskajā dzīvē.”

Jānis Peters, kā jau kvēls cīnītājs par metro būvi Rīgā, aicināja visus rakstniekus un visu RS iesaistīties „gadsimta celtnes” atbalstītājos. No plēnuma tribīnes idejiskais cīņu biedrs Ābrams Kļockins (tagad Kļeckins)  esot pamatīgi izpļaukājis ar vārdiem metro negribīšus (citēju laikrakstā nodrukāto):

„Es nezinu, kā jūs, bet es uztveru visu to milzīgo kņadu, visu to milzīgo enerģiju, ko mūsu sabiedrība, apspriežot – celt vai necelt metro, ir izlietojusi kā paņēmienu, kā novērst sabiedriskās domas uzmanību no tiešām vitāliem mūsu sabiedrības attīstības jautājumiem. Mums pietiek uzņēmības rīkot visāda veida pasākumus un mītiņus un visu ko, lai runātu par to, vai mums pieņemt 500 miljonu dāvanu vai atteikties lepni no tās. Ļoti labi, runāsim par to. Bet nez kāpēc mūsu atklātuma nepietiek, lai pateiktu vienreiz skaidri un gaiši, uzdotu sev jautājumu, kā tas ir iznācis, ka Latvija, kas bija visattīstītākā no Baltijas valstīm, kas bija nesalīdzināmi attīstītāka par Lietuvu, attīstītāka par Igauniju, nemaz nerunājot par kara sagrauto Baltkrieviju, tagad ir pēdējā šo valstu rindā. Kā tas ir noticis?”

Ābrams toreiz pats neatbildēja savam jautājumam un neatbildēs arī tagad, un tāpēc, Jāni, pasaki Tu – kā tas ir noticis, ka mēs padomju varas laikā palikām tautsaimniecībā pēdējie un nu atkal esam pēdējie?! Vai Maskavas toreiz apsolītie 500 miljoni metro celtniecībai būtu šodien izvirzījuši mūs pirmrindniekos? Vai no citām republikām naski palīdzēt iebraukušie, apmēram 50 000 celtnieki un viņu sievas, bērniņi un bābuškas, būtu aizstumuši Latviju visiem garām?

Un vēl – vai latviešu tauta toreiz bija vainojama Latvijas ekonomiskajā atpalicībā? Un nevis tai ar varu uzspiestie vadītāji, šie pelšes un vosi, un simtiem tūkstošiem iebraucēju ? Un vai tagad atkal latviešu tautu vainosim valsts novešanā līdz galīgam bankrotam? Un nevis viltnieciski valsts vadītājos iestumtos un ielavījušos darboņus?

Mūsu nākotne prasa atbildēt šodien!

Manai nostājai pret metro būtisku palīdzību sniedza augstskolas diplomdarbs par satiksmes iespējām Rīgā, ko bija izstrādājusi Baiba Šavriņa, tagad LU profesore, ekonomikas doktore. Viņai gan pienāktos ordenis. Jo ko mēs šodien Rīgā darītu ar metro, ja pat vecveco tramvaju Rīgas Dome nav spējusi pakustināt modernizācijas virzienā!?

Par Tautas fronti , kurā Tu, Jāni, par vadoni izvirzīji Daini Īvānu, – VDK ģenerālis E. Johansons savā grāmatā pastāsta vairāk, neslēpj kā jaunie „lāčplēsīši” pēdiņās rosījās „dotajā virzienā”, un pie viena piesavinājās tautas nopelnus sev. Un turpina to šobaltdien. Ģenerālis nemelo un atklāj, ka „pati partijas centrālkomiteja ir piedalījusies Tautas fronte izveidē”, pie tam „demokrātisko kustību izpētei radījām speciālu apakšvienību, kura darbojās manā vadībā. Mūsu rīcībā nonāca informācijas gūzma, un mēs zinājām visu, kas notiek, kādi pasākumi tiek gatavoti, kas ar ko tiekas un kas ar ko plāno tikties.”

„Mēs zinājām visu”…

Kas bija šie informatori? Tauta joprojām nezina! Mūsu laikraksti un gandrīz vai nesaskaitāmie žurnālīši plīst no informācijas pārpilnības. Jautājums tikai – no kādas? Latviju sargājošas vai pazudinošas? Ir izdotas grāmatas, kurās var izlasīt krietnu devu patiesības, taču šķiet, ka tās nav ne zināmas, ne lasītas. Tās tiek noklusētas.

Kad pavērās iespēja Latvijai būt neatkarīgai, viens no Taviem, Jāni Peter, vistuvākajiem līdzgaitniekiem uzaicināja uz Tieslietu ministriju VDK ģenerāli E. Johansonu, lai… lai izvēlētos „pareizos kadrus”. Beidzot taču sabiedrībai būtu jāuzzina, kurš kuru izvirzīja vai neizvirzīja, kā tapa veidota valsts pārvalde, kura apliecināja savu mazspēju, muļļāja un muļļāja un 20 gados nomuļļāja valsti līdz tādam bankrotam, kādu pagrūti atrast pat pasaules vēsturē.

Cik daudz šajā lejupgaitā ir tieša nodevība un cik vienkāršs stulbums? Cik ilgi izliksimies un klusēsim? Arī Tu, Jāni, kas biji Trešās atmodas līderis? Vai neko nezināji un nesaprati? Daudzi tam netic, mani ieskaitot.

Viens no viskareivīgākajiem cīnītājiem par neatkarīgu Latviju, latviešu tautas likteni, bijušais nacionālkomunists, tagad nelaiķis Eduards Berklavs savā grāmatā Zināt un neaizmirst raksta:

„Nākamo vēstuli Latvijas inteliģencei pats ieliku Jāņa Petera vēstuļkastītē, pieskaroties tai tikai ar cimdiem. Kaut arī dzejnieks bija radījis nacionāli patriotiskus dzejoļus, pilnībā viņam vairs neuzticējos. Tomēr gribēju izmēģināt, lai pārbaudītu. Aizdomas par negodīgums apstiprinājās.”

Vēstule nonāca čekā… Tu taisnosies, ka pats neaiznesi? Tomēr iedevi savam palīgam aiznest.

Manas mātes vīrs, ne īsti igaunis, ne krievs, alkoholiķis gan, nodeva savas sievas dēlu Staļina čekai dzīvokļa, automašīnas un citu materiālo labumu dēļ. Tā rīkojās daudzi, dokumentāli par to var izlasīt Aleksandra Jakovļeva grāmatā Krēsla, tajā atklātas arī Maskavas vadošo rakstnieku nekrietnības. Nodeva arī deklasēti elementi par pusstopu. 25 rubļi bija gandrīz vai ordenis, pat vērtīgāks, jo, pārdodot apbalvojumu, varēja nokļūt aiz restēm, turpretim ar divdesmitpiecnieku rīkojies brīvi, gribi – noliec, gribi – nodzer vai pasniedz kādai daiļavai. Čekas visbīstamākie sadarbnieki nāca no karjeristu aprindām, sākot ar augstāku amatu un tūrisma braucienu uz ārzemēm kārojošie, arī par kaut ko sagrēkojušies, izpērkot savu vainu. Tev, Jāni, neviens no manis nosauktajiem cēloņiem sadarbībai ar padomju drošības dienestiem nepiemita, pat godkāre ne, to Tu varēji saņemt atliku likām kā dzejnieks. Tevī bija kaut kas daudz dziļāks, noturīgāks, tik stings un virzošs, kas sašķēla Tevi kā personību un kā dzejnieku, Raksta apmēru dēļ neizplūdīšu daudzvārdībā, nosaukšu tikai vienu autoru, kas „atkodēja” Tevi, un kā viens no pirmajiem darīja to zināmu publiski: pieredzējušais PSRS militārais žurnālists Modris Ziemiņš 1998. gadā laida klajā savu grāmatu Trešā atmoda. Pazīstamas, nepazīstamas un jau aizmirstas sejas. Autora dotais Trešās atmodas līdera raksturojums trāpīja desmitniekā, rakstot, ka Jāņa Petera „apzinīgie dzīves gadi ir saistīti ar Latvijas likteni, bet kur un kad J. Peters ir asi nostājies par latviešu tautas svarīgiem izdzīvošanas jautājumiem savā zemē? Diemžēl es savos arhīvos tādus rakstus un runu tekstus neatrodu. Visos bez izņēmuma – kosmopolītisms jeb, kā agrāk teica, internacionālisma intonācijas, reizēm ļoti uzbāzīgas un grūti saprotamas patiesi latviski domājošam cilvēkam.” Nobeigumā Modris Ziemiņš vēlas uzzināt:

„Jautājums ir vienīgi tāds: kā Jānis Peters ir nokļuvis krievu tautas tradīciju gūstā?”

Krievu tauta… Diža, varena… Mūzikā, rakstniecībā, mākslā galotnes cilvēces kultūrā… Zinātnē uz mūžu ierakstīti vārdi… Tas ietekmē, savaņģo.

Plašumi, neaptveramie plašumi… Padomju Savienības militārisma varenība, lidojumi kosmosā… Tas raisa apbrīnu.

Krievu dvēseles divdabība – jūtīgums un nežēlība… Gadsimtos ieilgusī sādžas sadzīves atpalicība, trūkums un pusbads… Tas aicina palīdzēt

Jānis Rainis sociālā taisnīguma idejā nepazaudēja savas tautas nacionālo ideju. Jānis Peters pazaudēja. Visļaunāk, ka pazaudēja krievvalodīgo dēļ, tajā kņadošajā, labāku dzīvi meklējošajā pūlī, ko veido starptautieši. Starptautietis! Ne šis, ne tas, ne cepts, ne vārīts.

Latvijai atgūstot neatkarību, trīs vīri, nedrīkstēja ieņemt valsts visnozīmīgākos amatus: Ivars Godmanis kā valdības galva, Jānis Jurkāns ārlietas ar savām nebeidzamām rūpēm, ka „Eiropa mūs nesapratīs” un Jānis Peters 7 gadus kā Latvijas vēstnieks Maskavā. Uzrādot iemeslus, esmu visus trīs nosaucis vārdā un uzvārdā atmiņu grāmatās Aizejot atskaties. Tagad nosaucu atkal, meklējot aizsākumu valsts bankrotā, un neņemu vērā brāļu Paula un Pētera Bankovska laikrakstā Diena dzēlīgo recenziju par abām grāmatām, norādot uz autora sarūgtinājumu un aizvainojumu, tādu kā dementia senilis, jo „Purs atmiņas raksta tagad, jau vairāk nekā astoņdesmit gadu vecumā, daudz kas no abos sējumos lasāmā ir caur veca vīra īgnumu un atsvešinātības prizmu skatīts (..)”. 2009. gadā esmu vēl vecāks un vēl sarūgtinātāks gan par Latvijas melno nedienu, vēl jo vairāk aizvainojies, īpaši pats uz sevi, ka neesmu pratis būt noderīgāks latviešu tautai.

Valsts neatkarība… Demokrātija… Gandrīz 20 gadus esam lepojušies par un ar šiem civilizētai tautai neatņemamiem jēdzieniem. Diemžēl īstenība ir rūgtāka par vērmelēm. Neatkarīgā un demokrātiskā valstī neiznīcinātu ražošanu, kā to darīja pie mums. Neatkarīgā un demokrātiskā valstī neliela ļaužu grupa nevarētu piesavināties tādos apjomos pašlabumu sev, un izveidot nespējīgu valsts pārvaldi, kurā birokrātija un ierēdņi savairojās kā gripas virusi, barojoties ar gluži neticamām algām. Maksāja un pagaidām joprojām maksā par amatu, ne par padarīto. Vari neko nedarīt, tomēr saņemt tūkstošus. Tagad Latvijai uzkrauta tāda parādnasta, kas jānes ne tikai mums, bet būs jānes mūsu bērniem un bērnubērniem. Tieši viņu vārdā jautāju:

Kad ieperinājās ļaundabīgais audzējs mūsu valsts organismā? Kas to baroja? Vai, neatbildot šiem jautājumiem, Latvijai vispār ir nākotne?

Patiesi esmu par vecu, lai gaidītu atbildi. Sabiedrība, laikmets, tauta gan gaida. Un gaidīs!

Nobeigumam epizode no leļļu lugas „Lāčplēsis” maldu ceļus gājušiem un gājējiem:

Spīdola.    Koknes, vai tu bez prāta?

                 Tu tādu līgavu sev vēlies?!

Koknesis. Jā!

Spīdola.    Tik zemu, zemu krist man bija…

Koknesis. Lai! Es varu ļoti cienīt to,

                 Kas ļaunā krīt un – tomēr gaismā ceļas…

                 Tāds stāvēs divtik stingrāk nekā tas,

                 Kas nav ar ļaundarību skāries.

                                                                        Laimonis Purs

01.07.2009.

Avots: http://tautastribunals.eu/?p=108