nav domāts kādam personīgi.

Ir negodīgi turēt otru muļķa lomā,uz cita jūtām nekaunīgi spēlējot,
un domāt - pasaulē tu viens tas gudrais un dzīvi dzīvot, lomas tēlojot.
Bet katra izrāde jau vienreiz beidzas un katrs priekškars tomēr paceļas
un izrādās - tu dzīvo muļķu zemē, jo melni darbi vienmēr atklājas.
Jo tikai mīlestība kausē ledu, tik labie darbi atalgoti tiek,
un neceri tu iebraukt paradīzes  ceļu to, kas citiem raudāt liek.
Tāpat kā divreiz nevar iekāpt vienā upē, uz divām taburetēm sēdēdams,
reiz pienāk laiks, kad katrs vadzis nolūzt un smagums nokrīt, skaļi dārdēdams.
Un atceries to veco patiesību, ikvienam dzīvi godīgi mums dzīvot ļauj,
un tad kad pienācis ir krāšņais rudens, ko katrs sējis to tam jānopļauj.
Šī dzīve mani bargi mācījusi un gūtie puni nežēlīgi sāp,
bet zini - nevarēsi mani divreiz piespiest,  uz viena grābekļa tu kāpt.

(autors nezināms)