Publicēts 1998 gadā laikrakstā "Latvietis Latvijā".
   Rit atjaunotās Latvijas neatkarības astotais gads. Arvien biežāk uzdodam sev jautājumu – vai mūsu mērķis bija tāda Latvija, kāda tā ir tagad, 21. gadsimta priekšvakarā?
       Kolōnistu tūkstoši joprojām mīda mūsu zemi, Latvijas valstvīri vieglu roku atteikušies no Latvijas zemes – Abrenes, dažviet latviešu bērni spiesti joprojām mācīties krievu valodā. Liberālā tirgus ekonomija, mežonīgais kapitālisms žņaudz latviešu tautu, tāpēc ielās ubago bērni, trūkumā mūža nogali vada vecie ļaudis.
       Mums nav laimējies ar vadoņiem, ar polītiskajiem līderiem. Varbūt neatkarība pie mums atnāca par pārāk lētu cenu?
       Ievēlēta 7. Saeima. Diemžēl nacionālie spēki tajā atkal ir mazākumā. Toties panākumus guvusi prokrieviskā – prokomūnistiskā Jurkāna un Rubika alianse. Jājautā, kāpēc nacionālie spēki kopš atmodas sākuma ne reizi nav spējuši apvienot patriotiski domājošos, pārvarot nebūtiskas domstarpības, un gūt virsroku vēlēšanās? Turpretim mūsu konkurenti – vai tā būtu Šķēles, Jaunā partija, vai jaunais Rubika bloks, vai nesenā pagātnē 5. Saeimā «Latvijas Ceļš» un 6. Saeimā Čevera Demokrātiskā partija «Saimnieks» – spēja īsā laika sprīdī sakopot spēkus un gūt panākumus vēlēšanās. Tas ir jautājums, kuŗš gaida atbildi.
       Šobrīd mums jāsamierinās ar reālitāti, bet jāatzīst, ka no tiem Saeimas deputātiem, kas jau kopš Augstākās padomes un 5. Saeimas laikiem aizsēdējušies augstajā namā un kļuvuši par tā «mēbelēm», reti kuŗš spēs ko pozitīvu dot mūsu tautai.
       Mūs gaida spriegs darbs. Vēl cīņa par latvisku Latviju, par mūsu tautas izdzīvošanu nav zaudēta. Jā, polītiskā elite, baidoties pazaudēt vietu pie «siles», dara visu, lai iegrožotu demokratiju kā partijās, tā visā valstī, lai likvidētu veselīgu polītisku konkurenci, lai nelaistu nacionālpatriotus pie vārda. Latvijā valda illūzora demokratija (arī okupācijas laikā it kā pastāvēja tautas vēlēta pārstāvniecība).
       Latviešu nācijas pastāvēšana ir apdraudēta. To veicinājusi līdzšinējo Latvijas polītisko līderu nepārtrauktā piekāpšanās Austrumiem un Rietumiem, Saeimas nepadarītie darbi, kapitulācija pilsonības likumā. Tagad mums cenšas iestāstīt, ka visu atrisinās valodas likums, ka integrāciju nodrošinās latviešu valodas mācīšana krievu bērniem. Jautājums nav pareizs pēc būtības. Nemaz nerunājot, ka šī sveštautiešu masa Latvijā ieradusies nelegāli okupācijas rezultātā, jāuzsveŗ, ka tik lielu cilvēku skaitu latviešu tauta nespēj integrēt, un te nav jautājuma pat par valsts valodas prasmi un lojālitāti. Diskutējams ir jautājums, vai mums noteikti jācenšas šos cilvēkus piesaistīt Latvijai, gandrīz ar varu mācot tiem latviešu valodu? Vai ar to mēs savām rokām mūsu bērniem, Latvijas nākotnei, latviešu tautai neiezvanām kapu zvanus? Vai neveicinām jaunas polītiskās nācijas – slavlatviešu veidošanos?
       Ja nopietni domājam par mūsu tautas nākotni, tad ne mazāk svarīgi par nacionāliem jautājumiem ir sociālie jautājumi. Latviešu ģimeņu atbalstam nepiedodami maz vērības veltī pat tās partijas, kuŗas pretendē uz vietu nacionālajā spārnā. Valdības plānos vispār nav nekādas nācijas izdzīvošanas programmas. No sociālisma laika galējībām mēs nedrīkstam krist pretējā galējībā un pieļaut nekontrolējamu lielkapitāla patvaļu. Tikai sociāli aizsargāta tirgus ekonomija ļaus mūsu tautai izdzīvot un uzplaukt. Mūsu moto jābūt – par nacionālu valsti un sociālu taisnīgumu.

Jānis Derums  

Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/01_novembris/lapa2.htm