Es esmu Uldis Rēķis un te ir mans aicinājums Jums.

Es aicinu cilvēkus, JŪS, pievienoties man no 12.10.2009 plk. 10.00 pilsoniskās nepakļaušanās akcijā, ceļot telšu pilsētiņu pie Ministru Kabineta ēkas, kā arī mēģinot bloķēt ēkas ieeju, lai zagļi, kuri “pārstāv” MŪS, nenozagtu mūsu Dzimteni.Tiem, kuri domā, ka protesti nevairo naudas daudzumu valstī, gribu atbildēt, ka kurnēšana Internetā to arī nevairo, bet, ja esošo naudas daudzumu
sabiedrība nekontrolē, tā tiek nozagta.

p.s. Tiesībsargājošo iestāžu zināšanai - mans vārds ir Uldis Rēķis, personas kods 040376-12333, tel. nr. 26447443.

p.p.s. Tiem kas nezina, kas ir pilsoniskā nepakļaušanās, paskaidroju -Lielākā cilvēku daļa neizprot komplicēto valdības darbības mehānismu. Viņi pat nenojauš, ka katrs pilsonis varbūt klusi, bet tomēr nepārprotami atbalsta valdību visdažādākajos veidos, par kuriem viņam bieži nav pat nojausmas. Līdz ar to katrs pilsonis ir atbildīgs par katru viņa valdības soli vai rīcību. Kamēr valdības rīcība ir gana saprātīga, taisnīga un paciešama, tās atbalstīšana ir attaisnojama un laba. Bet tiklīdz valdības rīcība vai tās trūkums nodara ļaunumu pilsonim vai viņa nācijai, atbalsta liegšana valdībai kļūst par pilsoņa pienākumu.
Pilnīga pilsoniskā nepakļaušanās ir sacelšanās, neizmantojot nekādus vardarbības elementus. Visaptverošs, galējs pilsoniskās nepakļaušanās dalībnieks izvēlas pilnīgi ignorēt valsts autoritāti. Viņš izvēlas dzīvot ārpus likuma un atklāti neievēro nevienu amorālu likumu. Piemēram, viņš var izvēlēties nemaksāt valstij nodokļus, viņš var atteikties atzīt valsts autoritāti savās ikdienas gaitās, viņš var pārkāpt aizliegumu, piemēram, ienākt militārās barakās ar nolūku uzrunāt karavīrus, viņš var neievērot piketa rīkošanas noteikumus vai arī tomēr piketēt šim nolūkam atvēlētā teritorijā. To darot, viņš nekad neizmanto spēku un nekad nepretojas spēkam, kad tas tiek lietots pret viņu. Patiesībā viņš pat apsveic arestu vai ieslodzījumu cietumā, vai citu spēka izmantošanu pret sevi. To viņš dara, kad savu pārvietošanās brīvību pēc esošajiem noteikumiem viņš atrod par neciešamu nastu. Viņš sapratis, ka valsts personālo brīvību pieļauj vien tad un tik tālu, cik pilsonis pakļaujas valsts regulēšanai. Pakļaušanās valsts likumiem ir tā cena, ko pilsonis spiests samaksāt par personīgo brīvību. Līdz ar to viņš izjūt, ka pakļaušanās pilnīgi vai lielākoties netaisnīgiem valsts likumiem, lai iegūtu personīgo brīvību, ir amorāls barters