attopies no rīta
un saproti dzīve, kuru dzīvo nav īsta,
tas ir blefs tāpat kā TV, radio, avīzes,
kur mūs visus dresē.

Un uz kuru pusi tad mesties
šajā satiksmē, lai nonāktu pie kaut kādas sapratnes
sakarībā par to, kam tu esi domāts,
tāds mazs labi, ka vēl domājošs, pulsējoš
zirnīts šajā jūklī?!...

Ir kārtējais rīts es stāvu uz balkona dzeru tēju.
Aizrit jau nezi kurš gads kopš dzīve ir tāds viens liels skrējiens,
Es cenšos sasniegt dzīvē lielus rezultātus(kā mēs visi)
un uzkāpt, cik augstu spēju savā jomā un liekas
tas ir tas, kas man ir vajadzīgs līdz pienāk mirklis,
kurā manī uzplaiksnī atklāsme-
kam es to daru?
Kas uz tā visa nopelna visvairāk?
Tā noteikti mums daudziem ir bijis un mēs esam vēlējušies aiziet, neatskatoties
nometot zemē veco mēteli,
un mugurā aujot jaunu.

Kas? atbildība,
bailes,
cieņa,uzticība, likteņa ironija attur mūs jaunām asinīm vēnās?
Kāpēc gādīga māte nespēj pamest alkoholu mīlošu vīru?
Kāpēc putni atgriežas uz ligzdošanas vietām atpakaļ, tāpat kā mēs uz dzimtajām mājām?
kāpēc tu nevari izkāpt no vagona, kurā jau dzīvi brauktas?
Kāpēc mēs esam gatavi nosirmot un nomirt, bet neuzzināt?
Kas slēpjas aiz tām durvīm?

Ēriks Blums