Domas...baudot...kafiju:)
15. okt 2009. 08:11
Kāpēc jaunībā mēs jūtamies laimīgāki? Tāpēc, ka mēs tik daudz nedomājam, bet baudām to ,ko dzīve mums dod. Jaunībā cilvēki to māk, kā paliek vecāki tā sāk domāt. Kā man būs, ja es darīšu tā? Kā būtu, ja tā nedarītu? Vispār mēs , jo paliekam vecāki, jo par daudz domājam. Vai tā domāšana attaisnojas? Cik daudz mēs darām tādas lietas, kas mums nemaz nepatīk, bet vienkārši mēs nemākam pateikt NE? Iemācoties sacīt „Nē” jeb noraidīt nepamatotus un apgrūtinošus lūgumus un prasības, mēs ietaupītu tādu daudzumu brīva laika, par kādu nedrīkstējām pat sapņot. Turklāt – un tas ir vēl svarīgāk, mēs iemācītos arī teikt „Jā” visam, kas ir vēlams mūsu dzīvē un mūsu sirdīm dārgs, visām aizraujošām nodarbēm un vaļaspriekiem, pēc kuriem allaž esam ilgojušies, nevarēdami tos atļauties, tāpēc, ka mūsu brīvo laiku aizņem apgrūtinošas saistības un uzspiesti pienākumi. Iemācoties sacīt „Nē”, mēs atkal paši būtu savas dzīves noteicēji. Varbūt tad, mūsu pieņemtos lēmumus būs diktējis prāts, pašpaļāvība un mīlestība, nevis pakļaušanās, bailes un vainas apziņa. Nav šaubu, ka mūsu dzīve ir ne vien sarežģīta, bet pat juceklīga un stresa pilna...
Atslegas vārdi: domas966
Komentāri (3)
- Šķirot:
- Jaunie komentāri sākumā
- Jaunie komentāri uz beigām
Dzēsts profils
15. okt 2009. 19:35es laikam par daudz domāju un jaunību esmu palaidusi garām. tik domā, domā, domā un nekādas jēgas...
Kaija K. 15. okt 2009. 10:22Jā,Johan, jaunības maksimālismā mums visiem bija sajūta (pat varētu teikt,pārliecība:) ), ka jūra ir līdz ceļiem...:) Bet diemžēl nenovēršams ir fakts, ka jaunība nepaliek uz vietas, tā kādu laiku ir ar mums un mūs ielīksmo, bet tad kā putns savicina spārnus un - prom ir....un tā tas noticis un notiks ar katru no mums...dzīves ritenis nav apturams....bet, vai maz vajag...? Mūs taču iepriecina gadalaiku maiņa dabā? Jo katrs gadalaiks nāk ar savu skaistumu...Tāpat arī cilvēks savā mūžā pāriet jaunā kvalitātē un katrs vecuma posms cilvēkā ienes savas korekcijas, piemēram psiholoģisko briedumu, kas katram homo sapiens ir ir nenovērtējama dabas dāvana....
Dzēsts profils
15. okt 2009. 08:46Nepiekrītu, ka jaunība bija laimīgāka.Dzīves bružājums manu ādu padarījis biežāku un padarīto darbu sajūta manu pašvērtējumu ir tikai vairojusi. Ko gan tad, 80. gados, es spēju pateikt? Neko.Jo vēl biju zaļa, nedroša. Tagad es zinu , ko gribu, ko varu, un saprotu , cik dzīve īsa, lai novērtētu mirkli, izbaudot. Tomēr aizvien sliecos piekrist apgalvojumam, ka lielā darbu guzma saskaldot dienu tik sīkās daļās, to "optiski"saīsina. Vecvectēvs no rīta ceļoties zināja, ka jāuzar lauks, un viss.Un to izdarīja.Tagad mana diiena ir uz minūtēm;((