9. maijs. Daļa mūsu valsts iedzīvotāju šajā dienā svin uzvaru pār fašismu, kamēr lielai daļai tā ir atgādinājums par 50 smagiem okupācijas gadiem. Vēl kādi 9. maijā atzīmē Eiropas dienu. Demokrātiskā sabiedrībā ir normāli, ka dažādas sabiedrības grupas var brīvi paust savus uzskatus, sanākt kopā un atzīmēt sev svarīgas dienas un notikumus. Tāpēc nav nekas briesmīgs, ja arī sarkanās armijas veterāni pulcējas Otrajā pasaules karā kritušo piemiņas vietās, atceras kara gaitas, tiekas ar vecajiem cīņu biedriem.

Diemžēl zināmi politiski spēki šo atceres dienu izmanto, lai sludinātu Latvijas valstij naidīgus uzskatus, sētu nepatiku pret valsts varu un likumiem, propagandētu ideju par Latviju kā divkopienu valsti. Ik gadu 9. maija svinību organizatoru vidū redzamas arī dažādas krievu radikāļu organizācijas, starp kurām partija „Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” (PCTVL) šķiet pats nevainības iemiesojums. Protams, šī iedomātā „nevainība” ir dziļi maldi, jo PCTVL ideoloģija ar katru brīdi kļūst arvien radikālāka. Iespējams tādēļ, ka partija strauji zaudē popularitāti savu vēlētāju vidū un tuvā nākotnē var arī palikt zem liktenīgās 5% robežas. Lai kaut kā glābtu situāciju, Ždanokas un Plinera vadītā organizācija arvien biežāk sevi pozicionē kā vienīgos patiesos krievu interešu aizstāvjus Latvijas politiskajā vidē, sabiedrotos meklējot krievu radikālo nacionālistu aprindās.

Vidusmēra Latvijas iedzīvotājam pat grūti iedomāties, cik daudz mūsu zemē ir šādu šovinistisku organizāciju un grupu. Biedrība „Rodina”, Krievu jaunatnes asociācija (LARM), Baltijas kazaku saime (PKK), Krievu skolu aizstāvības štābs, Latvijas Nacionāli demokrātiskā partija (LNDP), organizācija „Krievu sabiedrība Latvijā” (ROvL), Liepājas krievu biedrība, Jelgavas krievu biedrība „Veče”. Šīm izteikti nacionālistiskajām organizācijām piebiedrojas citas ar it kā nekaitīgākiem nosaukumiem, taču ne mazāk kaitīgu ideoloģiju un praktisko darbību – Latvijas Cilvēktiesību komiteja un Latvijas Antifašistiskā komiteja. Visu šo pretvalstisko organizāciju, apvienību un biedrību buķeti vainago Tatjanas Ždanokas iniciētā un vadītā Eiropas Krievu alianse (ERA). Nacionālboļševikus nav vērts pat pieminēt – tie šobrīd šķiet zaudējuši savu politisko degsmi un cīņas sparu.

Kāds varbūt iebildīs, ka tās visas ir mazskaitlīgas organizācijas bez lielas ietekmes un nespēj nodarīt būtisku kaitējumu valsts drošībai. Vairākums latviešu domā tieši tā, tomēr es nekādi nevaru šim viedoklim pievienoties. Vairākus gadus esmu rūpīgi sekojis šo organizāciju darbībai, studējis viņu publiskos paziņojumus un rakstus interneta mājas lapās. Tas ļāvis izdarīt zināmus secinājumus par šo organizāciju it kā „mazspēju” un „nekaitīgumu”. Pirms izteikt pārsteidzīgus spriedumus, apskatīsim divas aktīvākās un ietekmīgākās krievu radikāļu organizācijas Latvijā, to darbību un ideoloģiju.

Viens no potenciāli bīstamākajiem krievu nacionālistu grupējumiem ir Latvijas Nacionāldemokrātiskā partija jeb LNDP ar tās līderi Jevgēniju Osipovu priekšgalā. Šī Liepājā bāzētā politiskā partija savulaik radās kā fašistiskās Krievu Nacionālās Vienotības filiāle Latvijā. Tolaik organizācijas simbols bija stilizēta svastika, bet sveiciens – slīpi uz priekšu pastiepta labā roka. Saprotams, ka šādas partijas oficiāla reģistrācija Latvijā netika pieļauta. Tad Osipovs mēģināja to reģistrēt kā sabiedrisku organizāciju, taču šo viltību atklāja un nodoms izgāzās. Lētticīgāks izrādījās latviešu radikālās sīkpartijas LNDP līderis Armands Māliņš, kas piekrita apvienot divus radikālus grupējumus vienotā politiskā spēkā uz neonacisma ideoloģijas bāzes. Tomēr krievu fašistiem izrādījās pavisam citas intereses nekā latviešu radikāļiem. Drīz vien visi latvieši ieskaitot Māliņu tika izstumti ne vien no partijas vadības, bet vispār izslēgti no partijas. Šodien Osipovs intervijās krievu plašsaziņas līdzekļiem lielās, ka apvedis ap stūri latviešu fašistus un ieguvis krievu nacionālistiem legālas politiskas partijas statusu. Pārmaiņas skārušas arī partijas simboliku un ideoloģiju – svastiku nomainījis ērglis, bet neonacistu uzskatus aizstājusi padomju karavīru godināšana un nacisma upuru piemiņas saglabāšana.

Liepājā LNDP pazīstama ar aktīvu pret Latvijas valsts politiku vērstu darbību. Viņi rīkojuši dažādas politiskas akcijas, arī tā saukto „Krievu maršu” 2004. gadā Liepājā un nenotikušo tāda paša nosaukuma gājienu pērnruden Rīgā. LNDP nodarbojas ar padomju karavīru piemiņas vietu sakopšanu un ikgadēju 9. maija svinību organizēšanu Liepājā. Visas šīs aktivitātes vairojušas partijas popularitāti krievu iedzīvotāju vidū, tāpēc partijā iestājas arvien ietekmīgāki krievu kopienas pārstāvji. Tā nesen īstu šoku radīja Liepājas Drošības policijas bijušā priekšnieka Aleksandra Bogdanova pievienošanās partijai, tāpat bijušā Iekšlietu ministrijas Galvenās pārvaldes cīņai pret organizēto noziedzību vecākā inspektora Vladimira Morozova iestāšanās LNDP. Maz ticams, ka šie cilvēki atturēsies izmantot savas gadiem slīpētās profesionālās iemaņas partijas politiskajās interesēs un, šķiet, nav jāskaidro, cik bīstami tas var būt Latvijas valstij. Partijas rindās ir arī vairāki Liepājas lielo ražošanas uzņēmumu vadoši darbinieki, krievu uzņēmēji un citi tikpat ietekmīgi ļaudis. Pašvaldību vēlēšanās Liepājā LNDP veidoja kopīgu sarakstu ar PCTVL un guva visai atzīstamus panākumus. Saeimas vēlēšanās gan tik gludi negāja, tomēr, kā atzīst Osipovs, tā bija laba politiskā skola nākotnei.

Taču ir vēl kaut kas, kam drošības iestādēm vajadzētu pievērst īpašu uzmanību. Tas ir LNDP Sporta klubs. Skan nevainīgi, taču patiesībā tā ir militarizēta, labi ekipēta un apmācīta partijas kaujas vienība. Klubs regulāri rīko apmācības Liepājas apkārtnes mežos un pamestajos cara laika un padomju armijas nocietinājumos. Treniņos tiek apgūta tuvcīņas māksla, triecienuzbrukuma taktika, ķīlnieku atbrīvošanas iemaņas. Pie tam izmantoti tiek ne jau maketi, bet pavisam īsti pneimatiskie un aukstie ieroči. Apmācības vada instruktori ar padomju armijas specvienību pieredzi. Runājot par Sporta kluba mērķiem, Osipovs uzsver, ka tas domāts jaunatnes fiziskai un garīgai attīstībai, saturīgai laika pavadīšanai un noziedzības profilaksei. Taču pats pēc tam atzīst, ka kluba kodolu veido ne jau zaļi jaunieši, bet nopietni puiši ar džudo, aikido, sambo un citu cīņas veidu iemaņām. Intervijā laikrakstam „Vesti Segodņa” viņš apgalvo, ka kluba biedri varētu būt instruktori jebkurai Latvijas militārajai struktūrai un cīņas prasmē pārspētu pat pretterorisma vienību „Omega”. Šādu militārās apmācības kursu esot izgājuši visi LNDP līderi, jo partijai vajadzīgi nevis juristi, bet cīnītāji. Neviļus rodas jautājums – kam jums cīnītāji ar diversantu sagatavotību, ja jau partija teicas darboties tikai likuma ietvaros un izmantot vienīgi konstitucionālas politiskās cīņas metodes? Kam jums specvienību instruktoru līmenī apmācīti politiskie vadoņi? Galu galā, kam jums vesels bars ideoloģiski apstrādātu un militāri apmācītu pusaudžu? Kādas intereses un ideālus šie zēni aizstāvēs, ja, nedod Dievs, valstī izveidotos krīzes situācija? Visbeidzot, kādēļ vispār mūsu valstī tiek pieļauta militāra grupējuma pastāvēšana par radikālu atzītas politiskas partijas paspārnē?

LNDP līderiem nepatīk, ka viņus dēvē par krievu partiju. Apmēram trešā daļa partijas biedru esot latvieši. Tomēr man grūti iedomāties saprātīgi domājošu latvieti, kas redzot partijas aktīvistu atklāti nievājošo, bet reizēm pat izteikti naidīgo attieksmi pret Latvijas valsti un visu latvisko, būtu gatavs pievienoties un aktīvi darboties šādā organizācijā. Ja nu vienīgi tie ir jaukto ģimeņu atvases, kas mācījušies krievu skolā, vāji pārzina latviešu valodu un kuru vienīgā saistība ar latvietību ir ieraksts pasē. Laikam jau šādas aizdomas radušās arī drošības iestādēm, jo pēc nesen notikušās partijas pārreģistrācijas Drošības policija uzsākusi kriminālprocesu par iespējamiem viltojumiem iesniegtajā LNDP biedru sarakstā.

Otra bīstamākā krievu šovinistu organizācija Latvijā ir biedrība „Rodina”, kas apvieno dažādas nacionālistu, monarhistu un citas organizācijas. „Rodina” darbība varbūt ir mazāk pamanāma, taču ne mazāk bīstama. Viņi rīko dažādus atceres pasākumus ar krievu un padomju imperiālismu saistītās piemiņas vietās, ir piedalījušies „Krievu marša” un 9. maija svētku organizēšanā, aktīvi piedalās pret Latvijas valsts politiku vērstos piketos un demonstrācijās. Taču galvenais viņu darbības virziens ir Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju ideoloģiskā apstrāde, kurā nozīmīgu lomu spēlē biedrības interneta portāls. Tajā regulāri tiek izteikti aicinājumi pretoties valsts valodas, naturalizācijas  un integrācijas politikai, nerunāt latviski, neapmeklēt veikalus, bankas un citas iestādes, kur informācija nebūtu pieejama krievu valodā, krievu uzņēmējiem piederošajās firmās un veikalos izvietot uzrakstus un informāciju krievu valodā. Atsevišķā sadaļā sīki un smalki izklāstīts kā un kāpēc Saeimas vai pašvaldību vēlēšanās jābalso tikai un vienīgi par „īsteno krievu interešu aizstāvi” – partiju PCTVL. Ikviens oponents, vai tas būtu krievs vai latvietis, šeit tiek uztverts kā garīgs tumsoņa un krievu nācijas ienaidnieks. Portālā izvietoti arī dzejoļi un dziesmas, kas atklāti slavina krievu imperiālismu, Rīgas un Viļņas omoniešu „varoņdarbus”, uzteic „īstenu krievu patriotu” – Baltkrievijas diktatoru Aleksandru Lukašenko. Atliek vien pabrīnīties, kāpēc Latvijas drošības iestādes pieļauj šādas mājas lapas eksistenci, jo, manuprāt, tur ievietotā informācija pārkāpj valsts likumdošanu, rada nesaskaņas Latvijā dzīvojošo tautību starpā, veicina etniskā radikālisma nostiprināšanos daļā sabiedrības.

Krievu nacionālistu ideoloģijas stūrakmens ir tēze, ka līdztekus latviešiem arī krievi ir Latvijas pamatiedzīvotāji un Latvija kopš senseniem laikiem esot bijusi krievu zeme. No zinātniskā viedokļa šāda vēsturisku faktu un notikumu interpretācija ir tīrais absurds, ko neatbalstītu pat vairākums nopietnu Krievijas vēsturnieku. Iespējams, saknes šai hipotēzei meklējamas aizgājušo gadsimtu krievu ģeopolitiķu apcerējumos un tagad atdzīvinātas, lai celtu pēc padomju impērijas sabrukšanas ārpus Krievijas palikušo krievu nacionālo pašapziņu. Tomēr, spriežot pēc komentāriem internetā, arvien vairāk Baltijas krievu, nespēdami rast puslīdz nopietnus argumentus savu politisko prasību pamatošanai, pieķeras šādiem absurdiem apgalvojumiem kā slīcējs glābšanas riņķim. Interesanti, ka bez latviešiem un krieviem par šīs zemes pamatiedzīvotājiem tiek atzīti arī… latgalieši. Laikam jau par līviem „jaunās vēstures” rakstītāji nav neko dzirdējuši.

No tēzes par krieviem kā vienu no Baltijas pamatnācijām izriet visas pārējās krievu radikāļu prasības. Ja reiz krievi ir Latvijas pamatiedzīvotāji, tad ir tikai loģiski, ka pilsonība viņiem tiek piešķirta automātiski, bez naturalizācijas eksāmena un citām prasībām. Tad ir loģiski, ka krievu valoda tiek pasludināta par otru oficiālo valsts valodu un izglītība krievu valodā nodrošināta līdz pat augstskolas līmenim. Visu šo prasību mērķis ir divkopienu valsts, kurā krieviem būtu nodrošinātas tādas pašas tiesības kā latviešiem, tajā pašā laikā saglabājot pilnīgu kultūras un valodas autonomiju. Tiek ignorēts fakts, ka pirms okupācijas latviešu skaits šajā valstī bija gandrīz 80%, kamēr citu tautību iedzīvotāji – tikai 20%. Tagad šī attiecība esot 60% pret 40%. Tas nekas, ka tik dramatiskas pārmaiņas radušās okupācijas un tai sekojošās kolonizācijas un rusifikācijas politikas rezultātā – krievi tik un tā esot viena no šīs zemes pamatnācijām. Turklāt konsekventi tiek noliegts pats okupācijas fakts. Latviešu tauta tiekot rupji krāpta. Okupācijas mītu esot izdomājusi fašistiskā etnokrātu valdība, lai attaisnotu krievu diskrimināciju. Vēsture tikusi pārrakstīta pēc amerikāņu un latviešu naciķu scenārija. Gan jau kādreiz latviešu tauta uzzināšot patiesību un tad kopā ar krievu brāļiem fašistisko oligarhu kliķe tikšot aizslaucīta vēstures mēslainē. Tā, lūk. Dažkārt patiesi jāpabrīnās par vairākuma krievu nesatricināmo pārliecību, ka vienīgā patiesā vēstures interpretācija ir un var būt tikai tā, kas pauž Krievijas oficiālo viedokli.

Visas krievu organizācijas vienā balsī apgalvo, ka esot Latvijas patrioti, taču nemīlot te valdošo nacionālo etnokrātiju un tās izdotos netaisnīgos likumus. Taču, ja palasa šo „patriotu” komentārus internetā, atklājas visai nepievilcīga aina. Nemitīga ņirgāšanās par latviešiem svētām lietām, simboliem un tradīcijām. Tādas Latvijas nemaz neesot, šāds nosaukums piešķirts uz laiku zaudētai Krievijas nomalei. Latvijas valsts esot juridiski nelikumīgs veidojums, rupja vēsturiska kļūda, un pēc 10 gadiem latvieši paši lūgšoties atpakaļ Krievijas apkampienos, bet pēc 25 gadiem izzudīšot vispār. Dažs pat izdomājis, ka tādas latviešu tautas nekad nav bijis, tas esot mākslīgi veidots etnoss un patiesībā vietējie aborigēni ir rada senkrievu ciltīm. To pierādot latviešu valodā sastopamie krievu vārdi un jēdzieni. Jāteic, ka šādus Latvijas valstij un latviešiem naidīgus viedokļus pauž ne vien galēji krievu nacionālisti, bet arī it kā visnotaļ lojāli krievu pilsoņi, kas labi runā latviski un savas dienas pavada strādājot solīdās bankās, lielos uzņēmumos, valsts un pašvaldību iestādēs. Viņiem šķiet, ka interneta vidē tie paliks anonīmi, tāpēc droši var paust savus patiesos uzskatus, atbalstot pat visradikālākās krievu šovinistu idejas un izlēcienus. Tas tikai pierāda, ka radikālo krievu organizāciju ietekme, vismaz ideoloģiskā plāksnē, nebūt nav tik nekaitīga, kā varētu šķist.

Atgriežoties pie 9. maija svētkiem, ironiski šķiet tas, ka tie, kas visaktīvāk iestājas par vārda un pulcēšanās brīvības striktu ievērošanu, kamēr tas attiecas uz krievu radikāļiem, tikpat noteikti pretojas šo pašu brīvību nodrošināšanā latviešu radikālajām organizācijām. Visspilgtāk tas redzams 16. marta leģionāru piemiņas pasākumos. Nē, viņi neesot pret leģiona veterānu pulcēšanos, lai klusi un mierīgi pieminētu savus kritušos biedrus, bet pret neonacistu organizāciju līdzdalību šajā pasākumā un ielu gājienu rīkošanu. Tā esot nacisma glorificēšana. Tas nekas, ka 9. maijā tā sauktā Uzvaras pieminekļa pakājē uz nebēdu tiek glorificēts cits ne mazāk noziedzīgs režīms un šajā pasākumā piedalās ne tikai kara veterāni, bet vesels pulks krievu radikālo organizāciju, ka šajos saietos regulāri tiek rupji pārkāpti valsts likumi, masveidā publiski lietots alkohols un demonstrēta aizliegtā komunistiskā simbolika. Starp citu, nekad nav gadījies redzēt, ka 16. martā kāds lietotu nacistu simboliku, staigātu esesiešu formastērpos vai plivinātu Lielvācijas karogus.

Tādas, lūk, pārdomas pavisam parastas un no padomju gadiem tik ierastas atceres dienas sakarā. Divi radikāli pretēji uzskati, divas radikāli pretējas nometnes. Vai vienotība un sadraudzība šo antagonisko spēku starpā maz kādreiz ir iespējama? Krievu nacionālisti saka, ka esot, ja vien krieviem tiks nodrošinātas tādas pašas politiskās, ekonomiskās un kultūras attīstības tiesības kā latviešiem. Ja krieviem klāšoties labi, visiem šajā valstī būšot labi. Tomēr man šķiet - pat ja tiktu izpildītas visas krievu politiskās prasības, nevienam latviešu patriotam tik un tā nebūtu iespējams sadzīvot idilliskā mierā un harmonijā ar ļaudīm, kas neslēpti nīst šo valsti un uzskata to par vēsturisku kļūdu, ar nicinājumu izturas pret šīs zemes pamattautas valodu un vēsturi, izsmej tās simbolus, tradīcijas un piemiņas vietas. Kaut kas mainīties varētu vienīgi tad, ja oficiālā Krievija un krievu nācija atzītu vēsturiski pastrādātos noziegumus, atvainotos par tiem, bet, pats galvenais - ja šī nožēla būtu patiesa. Šādu ceļu pēc Otrā pasaules kara izvēlējās vācieši, tādejādi atbrīvojoties no sava smagā nacistiskā mantojuma. Taču pagaidām nekas neliecina, ka kaut kas tāds tuvākajā nākotnē varētu notikt Krievijā. Tieši otrādi, krievu imperiālisms tiek arvien vairāk glorificēts ne vien pašā Krievijā, bet visā postpadomju telpā, tādejādi veidojot Krievijas interesēm paklausīgu, ar vietējo varu neapmierinātu un lielkrievu šovinisma idejām pārņemtu „piekto kolonu”. Ko vērts vien ir Jevgēnija Osipova paziņojums, ka krievu tauta esot radījusi varenāko un taisnīgāko impēriju pasaules vēsturē. Un tas tiek teikts par valsti, kas neskaitāmu mazo tautu apziņā uz mūžiem paliks „tautu cietums”! Tas tiek teikts par valsti, kuras noziedzīgie valdītāji brutāli nogalinājuši miljoniem savu līdzpilsoņu un radījuši neizsakāmas ciešanas kaimiņvalstīm un to iedzīvotājiem! Patiesi īsts taisnīguma simbols! Taču lielākā daļa krievu iedzīvotāju tieši tā arī domā un šāda deformēta masu apziņa joprojām rada reālus draudus visai pasaulei.

Profesore Ilze Kreituse kādā intervijā teic, ka spriedze sabiedrībā 16. marta un 9. maija piemiņas dienu sakarā zudīs tikai tad, ja iznīcībai, kas pēc būtības ir karš, tiks noņemts varonības oreols. Karā nav varoņu, karā ir upuri. Tomēr Padomju Savienībā un tagad arī Krievijā Lielais Tēvijas karš ir pacelts kulta līmenī un tā varoņi padarīti par pielūgsmes objektu. Tāpēc personīgi man starpetnisko attiecību nākotne mūsu zemē nešķiet visai iepriecinoša. Pazīstot krievu tautas agresīvo mentalitāti, Rietumu politiķu apbrīnojamo naivumu un iecietību pret Krieviju un absolūto nevēlēšanos iedziļināties mazo tautu vēstures līkločos, es apzinos, ka turpmāk kļūs arvien grūtāk pārliecināt Eiropas varenos, kāpēc Latvija nevēlas piešķirt pilnas politiskās tiesības un oficiālas valodas statusu minoritātei, kas sastāda teju pusi valsts iedzīvotāju. Te nelīdzēs atsaukšanās uz īpašo vēsturisko situāciju, jo eiropeiskā izpratne par demokrātiju prasa vienādas tiesības visiem, it īpaši, ja tu esi maza valsts. Lielie gan dara kā grib.

TV ziņās vērojot tos krievu cilvēku tūkstošus, kas ik gadu arvien kuplākā skaitā pulcējas Uzvaras monumenta pakājē, klausoties iereibušu sievišķu dziedātajās kara laika dziesmās, redzot sirmos vīros padomju armijas formastērpos, man jādomā, kā gan jūtas latvieši, vērojot visu šo balagānu. Personīgi es nejūtos sevišķi omulīgi. Parasti kādas mazākumtautības svētki neizraisa tik sakāpinātas emocijas mītnes zemes iedzīvotājos, taču latviešiem šīs krieviskās mentalitātes izpausmes vienmēr būs kā atgādinājums par pārciestajām šausmām un daudzajiem upuriem, kas savas galvas nolika kaujas laukā, čekas cietumos un Sibīrijas nāves nometnēs. Arī par tiem simtiem tūkstošu, kas bija spiesti pamest savu tēvzemi un doties trimdā. Kamēr vien būs dzīva paaudze, kas pieredzējusi padomju laikus, šie divi datumi – 16. marts un 9. maijs – nevis vienos, bet šķels mūsu sabiedrību.

Vienīgā cerība šajā sarežģītajā situācijā ir stipra paļaušanās uz To, kurš jau reiz latviešu tautai dāvāja brīvību un savu valsti, kurš palīdzēja šīs brīvības atgūšanā un nostiprināšanā. Ja mūsu tauta atmetīs savus elkus un sāks meklēt Trīsvienīgā Dieva vaigu, tā pastāvēs arī pēc 10 un 25 gadiem. Galvenais, lai mēs paši savām rokām neiznīcinātu to, kas izcīnīts grūtā cīņā, prasījis tik daudz ciešanu un upuru. Ja nevēlamies nekad vairs piedzīvot „soviet story”, tikt samalti globalizācijas dzirnakmeņos un kā pelavas izplēnēt pasaules vējos, mūsu vienīgā cerība un nākotnes garants ir atgriešanās pie dzīvā Dieva, jo tikai Viņš spēj pārmainīt cilvēku sirdis un samierināt pat visniknākos ienaidniekus.

Dievs, svētī Latviju!

P.S. Pamatojoties uz Drošības policijas ekspertu atzinumu Uzņēmumu reģistrs 2008. gada augustā atcēlis Osipova vadītās LNDP reģistrāciju un uzsācis partijas likvidācijas procesu. Tomēr osipovieši negrasās padoties – viņi gatavojas ilgiem un gariem tiesas procesiem LNDP sakarā, bet līdz tam apvienoties jaunā krievu šovinistu partijā, kuras pagaidu nosaukums ir “Osipova partija”.

Avots: http://ervinsjakobsons.blogs.lv/2008/05/09/pardomas-9-maija-sakara/#comment-1814