Pēc pirmā «Latvietis Latvijā» numura iznākšanas esmu uzklausījis daudz dažādu viedokļu.
       Galvenokārt ir divi – vai nu izpratne un atbalsts, vai arī kategorisks «fui».
       Draudzīgā korī laikrakstu norāja citi «neatkarīgie» izdevumi. Par tajos teikto šajā rakstā nerunāšu, jo uz tiem ir atbildējuši citi laikraksta veidotāji.
       Noliedzēju pārmetumus nedaudz komentēšu.
       Sāpīgākais bija «TB/LNNK» vadības izteiktais nosodījums. Biju pārsteigts, kā laikraksts, kurš nav nevienā kioskā un izplatīti tikai 700 eksemplāru, radījis tādu neapmierinātību. Laikraksts graujot vienīgos nacionālos spēkus 7. Saeimā, tā ir konkurence, partijas intereses, ja nākošais numurs būs tāds pat, tad valde rīkošoties (attiecībā uz manu personu). Kā es atļaujos publicēt Saeimas prezidija foto, kur redzams partijas biedrs J. Straume ar citiem prezidija locekļiem un vēl virsraksts – «Pie viena galda ar komunistiem»? Bet vai tā nav taisnība? Diemžēl nesaņēmu nevienu argumentu par laikrakstā publicētiem meliem, izdomājumiem, vai cita veida nepatiesību. Tā jau tas esot, bet to visu var izrunāt partijas iekšienē un nedrīkst gružus nest laikā no mājas.
       Vai nu mazums ir runāts partijas iekšienē, bet kāds tam visam ir rezultāts? Kas ir mainījies? Partija ir šķīrusies no runātājiem cita pēc cita un varbūt pienākusi arī mana kārta. Toties ieguvusi daudzus jaunus patriotus un cīnītājus par latvisku Latviju. Piemēram, vēlēšanu listē atrodamo cilvēku, kura intrenacionālie uzskati nav noslēpums. Viņš mērķtiecīgi atlaida no darbas latviešus un to vietā pieņēma kolonistus. Un noteicošais bija nevis kādas mistiskas profesionālās dotības, bet tieši viņa pārliecība, ka tā jārīkojas.Var noliegt manis teikto, bet tie cilvēki, «Lattelekom» darbinieki, kuri ir izbaudījuši viņa darba stilu, zina patiesību. Un tas notiek tikai tāpēc, ka problēmas izrunā partijas iekšienē un runātājs vai nu apklust vai aiziet. Par šīm lietām jārunā atklāti, un nevajag mānīt latviešus vai ko slēpt no viņiem. Un kas tad tā ir par varas partiju, kuru var sagraut viens laikraksts? Kāpēc šādus pārmetumus nesaņem citi preses izdevumi, kas atļāvušies daudz vairāk? Spoguli jau var sasist, bet vai no tā kļūsi smukāks! Vienkārši neredzēsi patieso seju. Bet citi redz.
       Saņēmu arī pārmetumus par publikāciju sakarā ar G. Lauku. Vai mums būtu tādas lietas jāpublicē? Jā! Un tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, cilvēkiem ir jāzina, kāda ir patiesā Eiropas demokrātija, kādas ir patiesās ASV rūpes par saviem pilsoņiem. Cilvēkiem ir jāzina, ka arī tur ir citādākdomājošie un kā ar viņiem izrīkojas. Un kādi tad ir argumenti, izņemot «politiskus lēmumus»? Ko viņi ir noziegušies? Ko samelojuši? Ko apmelojuši? Un vai viņiem nav tiesību izteikties atbilstoši savai pārliecībai? Bija arī nopietns pārmetums, kurā ir jāieklausās. A. Gedroics raksta: ... vai, rūpējoties par citu zemju patriotiem, mēs neaizmirstam savējos? Kā pašlaik jūtas arestētie «Pēronkrustieši»? Vai viņiem cietumā nav tādi apstākļi, salīdzinot ar kuriem G. Lauka kamera būtu īstais kūrorts? Mana atbilde ir īsa, bet konkrēta. Es labprāt palīdzētu ieslodzītajiem latviešu tautas patriotiem, bet tas nav manos spēkos. Vienīgais, ko viņu labā varu darīt, ir organizēt ar laikraksta starpniecību palīdzības akciju viņu ģimenēm.
       Vēl viens it kā labvēlības pilns jautājums: vai vajadzēja tik asi uzreiz pirmajā numurā? Uz ko man nāk atmiņā slavenā anekdote par Hruščova atkušņa laiku. Matemātikas skolotājs līdz šim bija mācījis, ka 2 reiz 2 ir deviņi. Arī viņš domāja, ka uzreiz nevar tik asi un tāpēc rīkojās soli pa solim, tas ir, vispirms bērniem mācīja, ka 2 reiz 2 tomēr ir astoņi, tad reizinājumu atkal precizēja utt., bet skolēnu reakciju uz šādu dīvainu skološanas metodi Jūs jau zināt. Citiem vārdiem sakot, nevar būt drusciņ stāvoklī!
       Laikraksta pirmajā lapaspusē rakstīto «Mēs nākam» un sekojošos uzvārdus daudzi izprata kā jaunas politiskas organizācijas dzimšanu. Nav nekādas organizācijas un tur rakstītais atbilst patiesībai. Mūsu pasludinātais mērķis nav formāls izdomājums, bet patiesība. Mūs vieno organizācija ar nosaukumu latviešu tauta. Laikraksta saturu veido līdzstrādnieku ieguldījums un nevis kaut kādas politiskas partijas vai ekonomiska grupējuma iegriba. Mūs mērķis ir rūpes par latviešiem, par tādiem latviešiem, kādi viņi ir. Ja jau runāt par jaunu organizāciju veidošanu, tad mans pašreizējais uzskats ir tāds, ka dibināt jaunu politisku partiju ir nepārdomāts solis, un to var pierādīt matemātiski, bez emocijām un ambīcijām.
       Ar 7. Saeimas vēlēšanām ir beidzies parlamentārais ceļš. Un ir pilnīgi vienalga, cik vietu 8. Saeimā iegūs patriotiskie spēki. Vienu, desmit, divdesmit, trīsdesmit vai četrdesmit. Likumus pieņem vairākums un pa šiem četriem gadiem jaunpienākušie pilsoņi tā izmainīs vēlētāju loka orientāciju, ka patiesībā patriotiskie spēki labi ja vispār tiks iekšā. Bet arī, ja tiks, pie vislabākas gribas nespēs neko mainīt, jo likumus pieņem vairākums. Tas nenozīmē, ka aicinu boikotēt vēlēšanas. Kaut gan tagad tam būtu nozīme, ja vēlēšanas boikotētu nevis nesaprotams pilsoņu kopums, bet gan latvieši. Vismaz būtu skaidra tautas nostāja. No tautas viedokļa ir pilnīgi vienalga, vai Saeimā ir patriotiskie spēki vai ne, ja tie neko nespēj darīt tās labā. Un ieguvēji patiesībā ir tikai Saeimā iekļuvušie, jo vismaz uz kādu laiku viņi sevi ir nodrošinājuši. Ja iekļūšanu Saeimā izmanto kā patriotisko spēku palīginstrumentu, kas nodrošina nepieciešamos algotos darbiniekus, sakarus ar ārvalstīm, informācijas iegūšanu par procesiem valstī un ārvalstīs utt., tad tam, protams, ir nozīme, un tāpēc vien ir vērts cīnīties par vietām Saeimā. Bet nevajag sevi un citus krāpt ar solījumiem: ievēliet mūs un mēs izdarīsīm to un to. Tas vairs nav iespējams. Un domāju, ka to apzinās arī Saeimā iekļuvušie. Tieši tāpēc rodas dīvainās valdības un koalīcijas. Patiesībā tā ir nepatīkamā realitāte jeb kā, viņi paši saka, mazākais ļaunums.

Leonards Inkins

Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/02_decembris/default.htm