Jāsaka, ka šis atgadījums ir no reālās dzīves, taču ne pašas
piedzīvots...tā kā šoreiz man ir atstāstītājas loma...

Visa darbība notiek vakara pusē, pārpildītā tramvajā...

Kā tas bieži notiek, konduktore piesējās pie mazas meitenes, kurai rokās bija vijoles futlāris... Viņa nekādi nespēja samierināties, ka tas aizņem dārgos kvadrātcentimetrus viņas vagonā un lika maksāt kā par papildus bagāžu! Rezultāts: bērns novests līdz asarām, mēģinot iestāstīt, ka viņa ar lielāko prieku maksātu, taču naudiņas viņai nav, jo tā iztērēta pusdienām...

Visu šo ainu novēro kāds jauns (jāpiebilst-krēslā sēdošs) vīrietis, līdz arī viņa nervi neiztur un viņš ņemas aizstāvēt meitenīti... Viņš uzbrūkošā tonī skaidro konduktorei, ka vijoles futlāri, ko meitene tur rokās, jau nekādi nevar uzskatīt par papildus bagāžu un ka pretējā gadījumā viņam būtu jāmaksā par olu paciņu, ko viņš tur savā klēpī. Uz šiem argumentiem konduktorei nav ko atbildēt un viņa ātri vien nozūd tramvaja priekšgalā.

Tramvajs turpina ceļu, piestāj pieturā, kurā vīrietis – aizstāvis, arī izkāpj...taču stāsts šeit nebeidzas...tajā pašā pieturā iekāpj cits jauns vīrietis un apsēžas vīrieša-aizstāvja vietā...tad arī seko kulminācija!

Acīmredzot, konduktore bija gaužām aizvainota par iepriekšējā vīrieša
izteikumiem, tāpēc, neko nenojauzdama, par fikso vīru maiņu, kareivīgā solī devās zināmā virzienā un izšāva vienkārši ģeniālu teikumu:" Ja es gribēšu, tad Jūs maksāsiet arī par savām olām!"

Jāsaka, ka uz brīdi iestājās klusuma brīdis...līdz beidzot no pavisam
neinformētā jaunā vīrieša mutes izšāvās vēl ģeniālāka atbilde: "Kad manas OLAS būs bagāžas lielumā, tad arī es par tām maksāšu!"...klusuma brīdis izšķīda....:)