Mēs izjūtam lietas, kas notiek mums apkārt, bet aizveram uz tām acis, tomēr mēs viņas jūtam! Mēs nespējam izzināt paši sevi, nespējam noteikt savu saistību un dzīves mērķi. Mēs dzīvojam citu cilvēku pasaulē un tiecamies pēc citu cilvēku ideāliem, pazaudējot sevi pašu. Mēs maz domājam par to, kas mums ir nepieciešams, jo to, kas tas ir, mums ir uzspiedusi sabiedrība, tā vienmēr kaut ko uzspiež un vēl pieprasa mūs tam pakļauties. Mēs nepamanam daudzu lietu būtību, jo mums ir iedotas gatavas atbildes, bet mēs jūtam, ka kaut kas mēdz būt nelāgi, tas mūs sarausta un mēs neapzinamies, kur rast risinājumu, jo mēs cīnamies paši ar sevi. Cīnamies, jo nespējam paskatīties uz tām lietām, kas patiesībā priekš mums būtu svarīgākas par to, ko no mums prasa citi. Tā ir cīņa ar sevi, cīņa par to, lai pierādītu, ka mēs varam būt tādi, kādus tā mūs vēlas redzēt, un tanī pat laikā, kaut kas mūsu iekšienē kliedz! Mums vienmēr ir teikts, ka jābūt gudriem, bet vai iemācoties citu cilvēku vēsturi un atkārtojot viņus ir gudrība? Gudrībai vajadzētu būt tādai, kurā tu pats rodi atbildes, nevis atbildes, kuras tev ir dotas, kaut vai atbilde par to kā veidot dzīvi, kā vispār dzīvot, vai atbilde par to, kam mums dzīvē ir jākļūst? Mēs neizbēgami dzīvojam ilūzijās un dažkārt tiecamies panākt to, kas nemaz neesam, iekšēji mēs to jūtam, bet mūsu inteliģence pieprasa citu. Mūsu liktenis un labsajūta no tā ir atkarīgi, vai nu mēs daram to, ar ko esam apspiesti, vai daram to, ko saka darīt mūsu sirds un saprāts, bet saprātu mēs neklausam, jo mēs dzīvojam ar prātu un apziņu, tomēr prāts ir tikai instruments un ja instrumenti sāk vadīt mūs, mēs nevaram būt saprātīgi un kārtējo reizi sapinamies. Kad piedzimstam, mums ir skaidrs saprāts, bet mācoties mēs kļūstam nesaprātīgi, mums liekas, ka esam saprātīgi, bet kāpēc tad mēs neredzam to, kas mums patiešām ir svarīgs? Mūsu prāts uztver tikai to informāciju, kas mums ir nepieciešama, nepieciešama mūsu labsajūtai un drošības sajūtai, tas mūs sargā, sargā un reizē aizstāv mūsu ilūziju par to kādiem mums jābūt, bet ilūzija ir tikai ilūzija, turklāt tā ir balstīta uz citu cilvēku stereotipiem, un nenoliedzami, mēs šinī pasaulē gribam būt tādi, kas atbilst sabiedrības interesēm. Tas viss ir jauki, bet ja cena par to, lai sabiedrībā tu tiktu vērtēts augstāk ir tavi centieni būt tam, kas tu neesi, vai ir vērts cīnīties? Mēs jau to daram kādu laiku, un kaut ko tomēr esam sasnieguši, ir pagājis laiks un ir grūti kaut ko mainīt, mēs ar bailēm un nepārliecinātību skatamies uz jaunām lietām un kārtējo reizi ielūkojamies savā prāta, bet tur nekā nav, nav nekā sava, tas mūs sargā un veikli uzbur ainiņu - visīstākos melus, mēs tikai iztēlojamies, un tas nostrādā kā tablete pret galvassāpēm. Mēs gribam izrauties, bet tas nestrādā! Mēs baidamies! Mēs esam gatavi dzīvot nākotnē vai pagātnē, lai tikai mums nebūtu jādzīvo šeit! Jo tieši šeit mēs jūtamies nedroši. Un tad tu nonāc situācijā, saproti, ka laiks, ko esi pavadījis ir bijis veltīgs, tas viss ir bijis balstīts uz nākotni, uz ilūzijām, bet nākotni paredzēt nav iespējams un uz brītiņu ir iestājies tukšums. Laiks, ko esi pavadījis ir balstījies uz cerībām, ar tām un citām ilūzijām tu esi palaidis garām daudzus mirkļus, neesi viņus pamanījis. Un pamazām tu sāc saprast, ka dzīve notiek šeit, tu sāc izbaudīt un pamanīt lietas, kurām iepriekš nav bijusi nozīme. Tu saproti, ka dzīvot kāda dēļ ir bezjēdzīgi un, ka vienīgi tu pats esi tas, kas var mainīt lietu būtību. Tu sāc raudzīties uz lietām ar saprātu, sāc nojaust to patieso vērtību, būtību un skaistumu, tevi pārņem sajūtas, kādas tu iepriekš neesi izjutis. Tavs prāts pamazām pārtop par saprātu, tāpat kā tavas domas sāk pieņemt tagadni nevis raudzīties pagātnē vai nākotnē. Tu sāc pamanīt zīmes, kas tev ir visapkārt, tās liecina par tavu būtību tieši šobrīd, par to, kas tu esi. Ir jābūt vērīgam un ja tu spēsi sevī ieskatīties, tad spēsi apzināties, kas ir tava bagātība.
Kādu dienu pēc pusdienām, draugs izsaka jautājumu, vai ir iespējams ietekmēt roku drebēšanu ar domu palīdzību, es mazliet apdomājos, pievēršu uzmanību sev un secinu, ka bezmazvai neatceros, kad pēdējo reizi man būtu drebējušas rokas saspringtās situācijās. Es viņam uzjautāju, vai tev ir tāda problēma un viņs atbild noliedzoši. Es atkal pievēršos sev un secinu, ka tikai ar domām par roku drebēšanu to novērst nav iespējams, ir jāapzinas tā iemesls. Vēl viena situācija, kas saistīta ar darbu. Sporta komandai tiek izgatavotas formas, tā piedalās sacensībās un vēlāk man pavēsta par iegūto pirmo vietu, tā ir laba zīme, jo vadot pasūtījuma gaitu es to darīju labā garastāvoklī, kā rezultātā es ieguvu vēl lielāku gandarījumu par paveikto darbu, nez kas būtu, ja pasūtījuma izpildes laikā es būtu bijis īgns? Ja tu uzspied cilvēkam darīt to, ko viņš nevēlas, tu vari nebrīnīties par rezultātu, viņš būs, tomēr ne vienmēr tāds, kādu tu to gaidi, pie tam, tas nenesīt nekādu prieku!