Intervija ar Ģedertu Melngaili

       – Ko tu tāds priecīgs?
       – Es tikko biju «čekas maisos». Dabūju SAB Totālitārisma dokumentācijas centra izziņu par manu arestu, ieslodzījumu...
       – Par ko tad tev uzmācās padomju varas gados?
       – Es biju Paula Kļaviņa vadītās «Gaismas akcijas» dalībnieks. Piegādāju viņam materiālus, zvanīju pa telefonu uz Zviedriju, sūtīju pa pastu.
       – Uz ko tu cerēji?
       – Uz pasaules sabiedrisko domu! Es cerēju, ka pasaule sapratīs: PSRS pārkāpj cilvēktiesības.
       – Kā tu iekļuvi Austrumu biedrībā? Tu taču dzīvo Latvijā.
       – Četrus gadus es biju ieslodzījumā Krievijā, Blagoveščenskā, Amūras apgabala galvaspilsētā, pie Ķīnas robežas. Mani ieslodzīja VDK pēc LPSR KK 65. panta – pretpadomju propaganda un aģitācija. Bijām apcietināti vesela grupa – Lidija Doroņina, Gunārs Astra,Maigonis Rāviņš, dzejnieks Gunārs Freimanis, Jānis Rožkalns. Sakarā ar to pašu «Gaismas akciju», kuŗu vadīja Pauls Kļaviņš no Bonnas. Tā bija cilvēktiesību aizstāvības organizācija cīņā par brīvu Latviju.
       Vācām faktus par cilvēktiesību pārkāpumiem Latvijā un PSRS. Reizi mēnesī par to zvanīju uz Stokholmu Gunāram Rodem.
       Pēc tam klausījos savāktos faktus Rietumu radiostacijās. Tie skanēja «Brīvajā Eiropā», «Amerikas Balsī». Lasīju tos arī latviešu trimdas presē, arī vienā vācu avīzē. Mani publicēja ar citu uzvārdu, it kā no citas organizācijas...
       – Kas bija vislabākie cilvēki toreiz – ieslodzījumā?
       – Tie paši ieslodzītie – labāki nekā personāls.
       – Bija arī kriminālie?
       – Bija arī tie. Lai arī cik dīvaini – recidīvisti ikdienas attiecībās izrādījās tie labākie. Es, protams, nesatiku viņus uz ielas, taču varu iedomāties, ka tur viņi bija pavisam citādi. Ja tiksi ar tādu kopā kamerā – viņš būs vislabākais draugs. Braucot uz ieslodzījuma vietu, kāds «zeks» man uzdāvināja lielu sīpolu un kilogramu sviesta.
       – Ir dzirdēti arī citādi – drūmāki – nostāsti. Kāpēc viņi pret tevi tik labi izturējās?
       – Es nezinu, varbūt Dievs stāvēja klāt. Recidīvisti jau iemācījušies sadzīvot, salīdzinot ar «pirmgadniekiem», kuŗi pat cits citu aptīra.
       – Tagad pietiks par krimināliem jautājumiem. Pastāsti, vai Tev vairs nesagādāja nepatikšanas, kopš izkļuvi brīvībā.
       – Tas notika barikāžu laikā.
       Vakarā, stundu pirms manas dzimšanas dienas. Čekisti bija izsaukuši brigādi no psīchiatriskās slimnīcas. Piebrauca attiecīgā mašīna. Bija 30. decembris. Iespīdināja ugunis logā. Es durvis nevēru. Tad atbrauca ugunsdzēsēji, atlauza durvis. Pirms tam man bija atslēgta elektrība. Kamēr tie lauzās iekšā, apzvanīju vairākus cilvēkus, piezvanīju deputātam Intam Cālītim un Jurim Viņķelim (vēlākais veselības aizsardzības ministrs). Pēdējais atbrauca un mēģināja ar huligāniem runāt. Viņā neviens neklausījās, kaut gan viņš teica, ka ir ārsts.
       – Slimnīcā mani ļoti daudzi apciemoja. Pat no ārzemēm brauca ciemos. Nāca deputāts Ints Cālītis, nāca no «Helsinki – 86» grupas Frīdis Gūtmanis.
       – Vai kāds arī atteicās tev palīdzēt?
       – Psīchiatriskās slimnīcas nodaļas vadītājs Gruško atteicās mani atbrīvot. Varu nosaukt arī ārstējošo ārsti Gauhmani.
       – Ārstējošo? Kā tevi ārstēja?
       – Spieda dzert zāles, no kurām palika slikti, trīcēja rokas, zuda ēstgriba, bija grūti koncentrēties.
       Es uzskatu, ka to darīja personas ar negātīvu ievirzi. Tāds ir mans viedoklis.
       – Vai arī tagad uzskati, ka Krievijas latviešu (tagad Austrumu) biedrība ir noderīga – tev, tautai, valstij?
       – Kontakti ar Krievijas latviešiem būtu abpusēji izdevīgi. Viņi varētu palīdzēt noskaņot Krievijas sabiedrisko domu labvēlīgāk mūsu dzimtenei. Viņi varētu konsultēt Latvijas speciālistus, ar ko labāk uzturēt tirdznieciskos sakarus. Varētu organizēt latviešu kultūras centrus, izplatīt (krievu valodā) laikrakstus par Latviju. Varētu sūtīt mācību grāmatas latviešu skolām. Boļševica vienu laiku organizēja latviešu grāmatu vākšanas akciju Krievijas tautiešiem.
       – Plāni lieli, bet laikam neviens vēl nav īstenots.
       – Diemžēl, tā tas ir.
       – Vai jūs tur visi esat sliņķi?
       – Tas nav īstais iemesls. Biedrība ir pārāk nabaga, lai sāktu ko lielu un dārgu.
       – Vai biedrība palīdz latviešiem, kuŗi atgriežas tēvzemē no NVS valstīm?
       – Man nav ziņu par šās palīdzības apjomu. Uzskatu, ka pašreizējos Krievijas ekonomiskajos apstākļos jādibina lielāki kontakti ar latviešiem Krievijā. Jautājums par viņu pārcelšanos jārisina valstiskā mērogā. Tas ir daudz aktuālāks nekā pilsonības piešķiršana nepilsoņiem. Krievijas (un NVS) latvieši varētu strādāt Ārlietu u. c. ministrijās par ekspertiem attiecīgo valstu jautājumos.
       – Vai viņi ir nacionāli noskaņoti?
       – Dažādi, tāpat kā Latvijā. Daži pat neprot latviešu valodu, taču arī dzimtenē viena daļa tautiešu nerunā latviski. No otras puses – ir arī bijušie Krievijas latvieši, kuŗi tēvzemē kļuvuši par ievērojamiem kultūras darbiniekiem.
       Salīdzinot ar Rietumu latviešiem, tautieši Krievijā ir krietni nabadzīgāki. Tas traucē kontaktēties, savstarpēji apciemot citam citu.
       Vēl vairāk – ja runājam par cilvēktiesībām – atbrauca pie manis kāds latvietis uz Rīgu. Krievijā viņš bija lielas elektrostacijas priekšnieks. Viņš teica, ka slēpjot savu tautību. Daudzi Krievijas latvieši baidoties reklamēt savus kontaktus ar Latviju: ja viņi atbrauc uz šejieni, labprāt nesaka vārdu, uzvārdu, adresi, lai Krievijā viņus neuzskatītu par spiegiem.

Intervēja
Arvīds Plaudis

Informācija par Ģedertu Melngaili no LPSR VDK informācijas analizes daļas materiāliem

       Psīchiski slims.
11.08.83. par izdarītajiem noziegumiem LPSR Augstākās tiesas krimināllietu kollēģija pieņēma lēmumu nosūtīt Ģ. Melngaili uz piespiedu ārstēšanu speciālajā psīchiatriskajā slimnīcā Chabarovskā.
       (aģenta ziņojums)
       «Gaismas akcijas» dalībniece pensionāre L. A. Doroņina saņēma no šīs akcijas emisāra fotofilmu ar «Gaismas akcijas» aicinājumu latviešu tautai un citus pretpadomju materiālus. 15.07.82. viņa fotofilmu nodeva attīstīšanai naidīgā darbībā iesaistītam A. Levaldam un 18.07.82. saņēma no viņa atpakaļ negātīvus un izmēģinājuma fotografijas. Attīstot filmiņas, A. Levalds ar to saturu iepazinās pats un parādīja tos arī savai sievai. Viņa sieva ar šiem materiāliem iepazīstināja aģentus «Rumbu» un «Eglāju», kā arī interesējās, vai ir iespējams tos pavairot. Iedeva iepazīties ar šiem materiāliem arī Ģ. Melngailim un lūdza tos pavairot. Ģ. Melngailis augusta beigās lūdza Ēriku Kārkliņu pavairot 200 eksemplāru, bet septembra beigās ar šo pašu lūgumu griezās pie aģenta Ostrij (Asais).
       (aģenta ziņojums)
       Tūristu grupas sastāvā Latvijā kopā ar baptistu grupu no Zviedrijas ieradās D. Liepiņa. 11.07.82. baptistu baznīcā 16.50 viņa tikās ar L. Doroņinu, bet 19.17 iznāca no baznīcas un iesēdās tuvumā esošā ārzemju markas automašīnā ar valsts numuru 96–54. Mašīnai pie stūres bija baptistu aktīvists M. Ludviks. 19.38 viņa atgriezās baznīcā. Kamēr viņa bija izbraukusi, no baznīcas bija iznācis apskatīt apkārtni Ģ. Melngailis. 20.00 D. Liepiņa kopā ar tūristiem Karlsonu, Bekmani, Ēriksonu apciemoja M. Ludvigu viņa mājās (Bērzlapu ielā 41), kur satikās ar dažiem cilvēkiem un atradās tur līdz 23.15.
       (aģenta ziņojums)
       Ieradusies ar tūristu grupu no Zviedrijas biblotēkāre D. Liepiņa 12.07.82. 8.56 uz 3–4 minūtēm iepriekš norunātā vietā Komūnāru parkā satikās ar pretpadomju nacionālistu Ģ. Melngaili.
       (noklausīta saruna)
       Par pretpadomju aģitāciju 1983. gadā tiesātais Ģ. Melngailis sarunā pa telefonu ar pretpadomju grupas «Helsinki – 86» aktīvisti Lilitu Ecētāju pastāstīja, ka Atim Silarozem ir materiāli, kuŗus nepieciešams nodot radio «Brīvā Eiropa». Vēl viņš teica, ka pie viņa pašlaik atrodas ciemiņi (varēja saprast, ka tie ir ārzemnieki), un piedāvāja izmantot viņus, lai nodotu materiālus (uz ārzemēm?). Uz ko Lilija Ecētāja atbildēja, ka Uldis Briedis «velk gumiju» un vēl nav attīstījis filmiņas, un nav izgatavojis fotografijas.
       (ziņojums no pasta)
       Par pretpadomju aģitāciju tiesātais Rīgas iedzīvotājs Ģ. Melngailis aktīvi sarakstās ar objektu DON Nr. 1575 «Tichaja» (Klusā) Adeli Naidenoviču, kas 1961. gadā tiesāta pēc Krievijas Kriminālkodeksa 70. panta. 1985. gadā VDK organi ar viņu veica profilaktiskas darbības. Savās vēstulēs Ģ. Melngailis naidīgi novērtē Latvijas PSR dzīvojošos krievus un sauc viņus par okupantiem. Pats sevi viņš dēvē par pretpadomju aktīvistu un nacionālistu. Vēstulēs viņš stāsta par saviem kontaktiem ar ārzemniekiem un lūdz Naidenoviču atsūtīt viņam tendenciozu informāciju, kuŗu viņš pēc tam nosūtīs pāri robežai.
       (ziņojums no pasta)
       VFR tūristei I. Luvenei (spriežot pēc viņas 1986. gadā uzsāktās sarakstes), atrodoties republikā, bija kontakts ar Rīgas Porcelāna rūpnīcas mākslinieci M. Cālīti. Savās vēstulēs viņa sūta sveicienus par pretpadomju aģitāciju sodītajam I. Cālītim. Mēģināja apciemot arī sodītā Ģ. Melngaiļa māti, kuŗas nebija mājās. Tikās arī ar negātīvi noskaņoto reliģiozo aktīvistu M. Ludviku, nodeva sveicienu un sūtījumu aģentam «Ket» no «Gaismas akcijas» aktīvistes A. Kļaviņas. Un informēja, ka Kļaviņa atbrauks. Nosūtīja vēstuli ar morālu atbalstu par pretpadomju aģitāciju sodītā J. Barkāna mātei.
       (aģenta ziņojums)
       Sakarā ar to, ka radušās nesaskaņas starp grupas «Helsinki – 86» dalībniekiem, emigrantu organizācijas ir iesaldējušas materiālo palīdzību konfliktējošiem grupējumiem. Lai noskaidrotu konfliktu iemeslus, uz republiku vēlas atbraukt PBLA priekšsēdētājs L. Luks, bet viņam divas reizes atteikta iebraukšana. Daļu savu funkciju viņš uzticēja LSDSP ārzemju komitejas emisāram A. Lejiņam, kuŗš atradās republikā no 10.08. līdz 17.08.88. Grupas «Helsinki – 86» Rīgas filiāle rakstiski iesniedza A. Lejiņam savus noteikumus: pārvēlēt grupas vadītāju un koordinācijas centru, pārstrādāt statūtus, par apvainojumiem un nepamatotu izslēgšanu publiski atvainoties Ziemelim, Zariņam un Pupuram. Oficiāli paziņot par Ziemeļa apmelošanu apvainojumiem. Atzīt viņa izslēgšanu par nelikumīgu, izveidot komisiju triju cilvēku sastāvā, lai kontrolētu materiālos līdzekļus. A. Lejiņš Rīgā tikās ar I. Titavu, J. Vidiņu un Ģ. Melngaili.
       (aģenta ziņojums)
       Latviešu emigrantu organizāciju emisāre M. Strautmane kopā ar diviem ārzemniekiem Rīgā iedeva Ģ. Melngailim 550 ASV dolāru no «Starptautiskās amnestijas». Zviedru psīchiatri atzina Ģ. Melngaili par psīchiski veselu cilvēku, kuŗam nav nepieciešama nekāda ārstēšana.
       (aģenta ziņojums)
       Tūrists Veidis no Minsteres Latviešu ģimnazijas sarunā ar aģentu uzdāvināja tam uzšuvi ar emblēmu, kuŗā attēlots 1983. gadā par pretpadomju aģitācju notiesātais padomju pilsonis Ģ. Melngailis. Emblēmā bija angliski izteikts protests pret Ģ. Melngaiļa arestu, kuŗš it kā ir ieslodzīts par pārliecību. Vēl viņš teica, ka tie, kas mācās Minsteres ģimnazijā, protestēdami pret Ģ. Melngaiļa apcietināšanu, nēsājot šīs emblēmas.
       (aģenta ziņojums)
       Minsteres Latviešu ģimnazijas pasniedzēja B. Caunīte no 1988. gada 27. decembŗa līdz 1989. gada 1. janvārim bija iebraukusi Rīgā kā individuālā tūriste. Satikās ar O. Vītiņu, interesējās par notikumiem 1987. gada 14. jūnijā, 23. augustā un 18. novembrī. Sīki iztaujāja O. Vītiņu par viņa biografiju. Izrādīja interesi par brāļiem J. un A. Paulīšiem. Nosauca ap 15 uzvārdu, no kuŗiem O. Vītiņš pazina tikai J. Vēveri. Jautāja, vai padomju pilsonis nevēlas ko nogādāt uz ārzemēm. Teica, ka viņai ir nepieciešams satikt L. Doroņinu un Ģ. Melngaili, kuŗš ārstējās psīchoneiroloģiskā dispanserā. Brīdināja, ka aprīlī Lieldienās pie O. Vītiņa atkal atbrauks ciemiņi no V. Labinska un līdz viņu atbraukšanai viņam jāsatiekas ar L. Doroņinu, kuŗu var atrast ar baptistu baznīcas palīdzību.
       (aģenta ziņojums)
       Minsteres Latviešu ģimnazijas pasniedzēja B. Caunīte, kas ieradās Rīgā, 1988. gada 27. decembrī piezvanīja O. Vītiņam un teica, ka ir neapmierināta ar vizīti pie Ģ. Melngaiļa, jo viņai neļāva fotografēt.
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/02_decembris/lapa5.htm