Lai nakotnē negaidītu pārsteigumi, ir lietderīgi atcereties pagātni. (K.B.)  Publicēts: Augusts 26, 2008 - 11:07 PM


Pirmais un neapšaubāmi pats spilgtākais secinājums par Gruzijā notiekošo ir tas, ka Krievija valdošo aprindu pagātnes dēļ tā arī nav spējusi tikt galā ar saviem vēsturiskajiem kompleksiem. Nav ne mazāko šaubu, ka tieši Krievijas specdienesti jau kopš deviņdesmito gadu sākuma ir veiksmīgi izmantojuši Kaukāza jaukto etnisko sastāvu, lai ar principa „skaldi un valdi” palīdzību sākumā destabilizētu situāciju un tad atjaunotu savu pazaudēto kontroli reģionā.

Uz Latviju, Igauniju, Ukrainu un dažām citām valstīm (piemēram, Moldovu) tas attiecas ļoti tieši, jo, ņemot vērā lielo krievvalodīgo īpatsvaru, šādu scenāriju Krievija pamazām izspēlē arī pie mums (iztrūkst tikai noslēdzošā fāze). Šķiet, ka vismaz nacionālistu aprindās diskusijas vienmēr bijušas tikai par šādas rīcības laiku, nevis iespējamību, tāpēc arī Gruzijas notikumi nekādu īpašo pārsteigumu nav radījuši, - tikai apliecinājuši to, kas bija nojaušams jau vismaz kopš deviņdesmito gadu beigām. No otras puses, arī nacionālisti savā starpā nav spējuši vienoties par labāko aizsardzības modeli, – kamēr vieni vienmēr aicinājuši starptautisko kārtību uztvert reālistiski un iespēju robežās nostiprināt savu individuālo aizsardzības spēju, citi ir ļāvušies ideālistiskiem sapņiem par varavīksnes krāsās izdaiļotu NATO lietussargu.

Pašreizējie notikumi Gruzijā ne tikai vēlreiz ir apliecinājuši pilnīgi neefektīvo ANO sistēmu, kuru cita starpā krietni paļodzīja ASV bez ANO sankcijas veiktie uzbrukumi Irākai un Dienvidslāvijai, bet arī parādījuši NATO un ES ļengano dabu. Pats nopietnākais līdz šim izskanējušais sankciju modelis pārfrāzējot skan: „Mēs ar Krieviju kādu laiku runāsim mazāk”. Un lai cik tas skumji nebūtu, galīgi nav pārliecības, ka Latvijas iespējamas okupācijas gadījumā būtu savādāk. Kritiķiem iesaku vēlreiz uzmanīgi pārlasīt NATO līguma 5. pantu, kas nebūt nav tik dzelžains, kā kādam to patiktos tēlot. Turklāt pants ir tikai pants un tāpat kā ANO statūti var atšķirties no realitātes.

Atgriežoties pie valsts teritoriālās nedalāmības un tautas pašnoteikšanās principu savstarpējām attiecībām – no elementāriem taisnīguma apsvērumiem un pat ANO statūtiem nepārprotami izriet, ka tiek aizsargāta vienīgi tādu valstu teritoriālā nedalāmība, kuras izveidojušās vienas pamattautas apdzīvotā teritorijā. Ja kādā valstī pamattautas ir vairākas, tad jebkura no tām savā apdzīvotajā teritorijā var realizēt tiesības uz valstiskumu. Pamatiedzīvotāju pašnoteikšanās princips jebkurā gadījumā ir prioritārs pār valsts teritoriālās nedalāmības principu. Daudzām imperiālistiski noskaņotām lielvalstīm minētā atziņa, protams, pagalam nepatīk, tāpēc tautu pašnoteikšanās principu tās piesauc tikai tad, ja tas netiek attiecināts uz pašu impērijā iekļautajām tautām.

Šādā aspektā Gruzijas teritoriālās vienotības nekritiska atbalstīšana ir apšaubāma tāpat kā apšaubāma ir šī principa piesaukšana sakarā ar Krievijas rīcību Čečenijā. Abhāzi viennozīmīgi ir uzskatāmi par Abhāzijas pamatiedzīvotājiem, tāpēc šai tautai ir tiesības izveidot savu, no Gruzijas neatkarīgu valsti. Tomēr jāņem vērā, ka pašreizējā situācijā šāda iespēja nepastāv, jo minēto teritoriju kontrolē Kremļa izveidots autoritārs režīms, kura mērķis ir Abhāzijas pievienošana Krievijai. Patiesa neatkarības atjaunošana būtu iespējama vien tad, ja šajā teritorijā ieviestu neitrālu starptautisku pārvaldi (bez Krievijas, Gruzijas un ASV līdzdalības), un noorganizētu brīvu referendumu, kurā varētu piedalīties tikai abhāzi, nevis ievestie krievi un gruzīni.

Dienvidosetijas problēma ir sarežģītāka, jo tajā osetīni sāka ienākt ap 13. gs, bet pirms tam teritoriju apdzīvoja gruzīni, kas pietiekami lielā skaitā tur dzīvo līdz pat mūsdienām. Līdz ar to lielākā daļa Dienvidosetijas tomēr uzskatāma par Gruzijas daļu, kaut gan jautājums par atsevišķu apgabalu piederību osetīniem būtu sīkākas izpētes vērts. Arī osetīniem nešaubīgi ir tiesības uz savas valsts nodibināšanu, tomēr šīs tiesības jāizmanto vēsturiskajā šīs tautas zemē, kuras lielākā daļa atrodas Krievijas sastāvā ietilpstošajā Ziemeļosetijā. Interesanti, vai Krievija tikpat aktīvi atbalstītu osetīnu tiesības uz pašnoteikšanos, ja runa būtu par Ziemeļosetijas atdalīšanos?

Runājot par atbalstu Gruzijai, ir jānodala divas lietas – Gruzijas valdība un Gruzijas tauta. Ja gruzīnu ciešanas no lielvalstu ģeopolitiskajām spēlēm raisa pamatotu līdzjūtību un vēlmi palīdzēt, tad amerikāņu ieliktenis Saakašvilli ir gaužām atbaidošs. Vai var uztvert nopietni personu, kas vienā brīdī bravūrīgi stāsta par varonīgu tēvzemes aizstāvēšanu pret iebrucējiem, bet otrā brīdī tiešajā ēterā ēd savu šlipsi vai panikā bēg no iedomātas krievu lidmašīnas tik ātri, ka pat miesassargi nevar panākt. Ja gribam būt līdz galam godīgi, tad jāatzīst, ka liela loma Kaukāza notikumos ir arī ASV mēģinājumiem tikt klāt Kaspijas baseina energoresursiem, kuru eksporta ziemeļu ceļus kontrolē Krievija (galvenā eksporta artērija iet caur Čečeniju), bet dienvidos iespiedusies ASV (Baku-Džeihanas naftas vads, kas šķērso Gruzijas teritoriju). Skaidrs, ka minēto impēriju valdības maz interesē Kaukāzā dzīvojošo tautu likteņi, runa kā parasti ir par naudu.

Uz šo ģeopolitisko spēļu fona smieklīga ir arī atsevišķu Latvijas valdības līdzšinējo kritiķu sajūsmināšanās par vietējo politikāņu „stingro un taisnīgo” nostāju Gruzijas sakarā. Krievijas rīcību nosodošie varas pārstāvju paziņojumi izklausās nejēdzīgi ne jau tāpēc, ka tie būtu nepareizi, bet gan uz šo personu iepriekšējās rīcības fona. Pietiek atcerēties kaut vai to pašu Ārlietu ministru Riekstiņu – padomju laikā vadošs komjaunatnes darbonis, vēlāk kļūst par tikpat dedzīgu Rietumu politikas ieviesēju Latvijā. Aktīvi atbalsta ANO nesankcionētu ASV iebrukumu Irākā, vēlāk cīnās pret Dienvidslāvijas teritoriālo vienotību atdalot Kosovu, savukārt tagad bļauj par Gruzijas teritoriālo integritāti. Šādi „politiķi” viennozīmīgi nedara godu nevienai tautai un diskreditē jebkuru labu ideju.

Aiz pretrunīgiem paziņojumiem un mierinošām frāzēm par „sēdēšanu pareizajā laivā” un „sargājošo lietussargu” pazudusi pati Gruzijas notikumu uzdotā jautājuma būtība – kāda ir Latvijas gatavība reaģēt uz iekšējām un ārējām provokācijām? Kremļa pozīciju Baltijas sakarā pietiekami skaidri pauž dažādi netieši avoti, sākot ar Krievijas valdības svētītiem agresīviem politikāņiem un beidzot ar tās kontrolēto mēdiju pēdējā laika pamanāmākā politiskā komentētāja Mihaila Ļeontjeva nepārprotami izteikto domu – Baltijas valstīm (tātad arī tautām) nav tiesību pastāvēt, jo tās ir „fašistiskas”. Minēto politiku apliecina arī Krievijas specdienestu aktivitātes Latvijā, piemēram, pirms kāda laika izdotā grāmata, kurā ar neredzētu vērienu savārstīti un pat atklāti viltoti vēstures fakti, mēģinot pierādīt, ka krievi ir Latvijas pirmiedzīvotāji. Šī grāmata pēc tam plaši tiražēta krievvalodīgajos mēdijos. Tas, protams, ir tikai sīkums to pazīmju gūzmā, kas liecina par mēģinājumiem nokaitēt nacionālo situāciju Latvijā.

Lai novērstu Gruzijas scenārija izspēlēšanu Latvijā ir jādomā gan par iekšējo provokāciju novēršanu, gan par reālu pretestību bruņota uzbrukuma gadījumā. Pirmais mērķis sasniedzams aktīvāk apkarojot teju neierobežotās Krievijas dienestu aktivitātes Latvijā (prese, politiskās partijas, sabiedriskās organizācijas, ekonomiskie projekti u.c.). Otrais mērķis ir sarežģītāk sasniedzams, bet ne mazāk svarīgs. Jāapzinās, ka NATO ir drošības papildus garants, nevis drošība pati par sevi. Latvijas aizsardzības pamatā jābūt spējai pašai sevi aizsargāt, cieša sadarbība jāveido arī ar valstīm, kam ir līdzīga ģeopolitiskā situācija – Igauniju, Lietuvu, Somiju, Poliju, Ukrainu u.c. Attiecībā uz NATO drošības garantijām jāizmanto tas pats princips, kas attiecībās ar Krieviju – cerēt uz labāko, bet gatavoties uz ļaunāko.

Līdz ar to no Latvijas valdības paziņojumu vietā vajadzētu sagaidīt sekojošas konkrētas darbības:

Atgriezt ieročus Zemessargiem;

Jau tuvākajā laikā noslēgt līgumu ar Lietuvu, Igauniju un, ja iespējams, arī ar Poliju, Somiju un Ukrainu par kolektīvu aizsardzību militāra uzbrukuma gadījumā;

Atjaunot saprātīga termiņa obligāto militāro dienestu, saglabājot arī profesionālo armiju;

Ieviest militārās apmācības priekšmetu skolās, kā arī organizēt periodiskas militārās apmācības pieaugušajiem;

Ierobežot Latvijas armijas specializāciju atsevišķu funkciju (atmīnēšana, ūdenslīdēji) veikšanai NATO spēku ietvaros, koncentrējoties uz Latvijas individuālo aizsardzības spēju daudzpusīgu attīstīšanu.
Ivo Rubīns

Avots: http://www.klubs415.lv/majaslapa/modules.php?op=modload&name=News&file=article&sid=812&mode=thread&order=0&thold=0