Aksioma ir tā, ka lietas notiek tad, kad tās var notikt. Tāpat kā atziņa, ka nekas nerodas ne no kā un neizzūd bez pēdām.
Mēs nevaram cerēt, ka saniegsim ceļamērķi, ja sēdēsim uz vietas, un nevaram cerēt, ka pēkšņi, nez no kurienes uzradīsies kāds, ko mēs vienprātībā uzlūkosim par cienīgu valsts līderi un vadītāju. Bet tieši tik neloģiski šobrīd izskatās meģinājumi atrast kādu, ko iecelt par prezidentu, ko apveltīt ar lielākām pilnvarām un no kā prasīt atbildību.
Personība un viņas kvalitātes ir jāaplūko ciešā sakarībā ar laikmetu, kurā tā dzīvojusi. Kad mēs ar sajūsmu raugāmies uz pirmskara Latvijas kultūras vai saimnieciskajiem sasniegumiem, kad kā piemēru izvēlamies to pašu Ulmani kā politiķi, mums jāatceras par vidi, kurā šādas personības varēja rasties.
Runa pamatā, protams, ir par tā laika cilvēku skatījumu uz dzīvi un pasauli, par vērtībām. Par Tautu, kurā saprotami ir tādi jēdzieni, kā gods, cīņasspars, darba tikums, tēvzemes mīlestība, kopīgo interešu apziņa. Par Cilvēkiem ar savas vietas un lomas apzināšanos. Kur saprot, ka Saime nevar bez Saimieka.
Kamēr ir saeima, kur "sa - eima" (eima - nozīmē ejam, iet) kā bars ļaužu sa -iet tirgus laukumā, nav Saimes un nevar būt Saimnieka.
Nebija tolaik viss ideāli, protams. Un ideāli arī nekad nebūs. Tomēr ir vajadzīgs kritiskais minimums. Vajadzīga veselīga augsne. Ar ķīmiju indētos laukos veselīga raža nenobriedīs. Gluži tāpat, kā velti meklēt autoritāti politisko pesticīdu piesārņotajā Latvijas politiskajā vidē. Neko vairāk par E(S)-vielām piesātinātu sabiedrības krējuma izstrādājumu tur neatrast.
Skaudrā īstenība ir tā, ka šobrīd Latvijā varam vērot vien aizmetņus videi, kurā varēti izaugt patriotiski, morāli pilnvērtīgi un spējīgi valsts vadītāji, no kuriem kāds objektīvi būtu spējīgāks un derīgāks valsts līdera amatam. Cik gan plaša ir mākslas, literatūras, zinātnes, tautsaimniecības vide, kurā dominē valstiskuma un tautības apziņa?Vai mēs varam cerēt, ka vidē, kur "patriotisms" ir kļuvis par gandrīz lamuvārdu, izaugs par kopīgām valsts un sabiedrības interesēm domājoša politiķu un citu sabiedrisku darbinieku paaudze?
Vadoņi vai līderi vienmēr iemieso savas tautas ilgas, mērķus un centienus. Krievu vairākums pēc revolūcijas jukām ilgojās pēc stingras cara rokas un dabūja Staļinu, vāciešu vairākums ilgojās pēc atmaksas un saņēma Hitleru. Mūsu ilgas pēc materiālās labklājības un nespējas apzināties kopīgās nacionālās intereses, mums dāsni iemiesojas ar politiku pelnošu oligarhu tēlos. Ik pa laikam viņi atgriežas, lai strādātu...
Ja gribam piedzīvot dienu, kad varēsim lepoties ar savas valsts vadītājiem, jāveic priekšdarbi. Jāuzkrājas priekšnosacījumiem. Vide, uz kuru es lieku cerības ir pašlaik asnus dzenošā nacionālistu kustība. Augsne ir pareizā, gaidīsim ražu.
Jānis Sils
Avots:
Atslegas vārdi: politika3025