Tā notiek.!

Tur viņš stāvēja, savās botās, cepurē, džinsos. Un seja, seja man kaut ko atgādināja, kādu cilvēku kas man tik dārgs bij`.
Viņa skatiens pievērsās man – vienkārša meitene, kas stāvēja pieturā un gaidīja savu autobusu.
„Kādēļ viņš uz mani tā skatās? ” Es nodomāju... „ko man tagad darīt.. ko teikt ja viņš ar mani runās, kā kustēties...” biju satraukusies. „Kādēļ es tevī saskatu kaut ko tādu, ko droši vien nesaskata neviens, kaut ko tādu ko tik vienkārši nav to ieraudzīt, kaut ko maigi..  nē.. ! Tik un tā tu mani esi sāpinājis.” Es Turpināju vērot kā viņš nāk uz manu pusi. „ Nafig tu šeit nāc!!! ” Es domās pilnīgi vārījos no dusmās.. bet tajā pašā brīdī jutos laimīga, ka viņš skatās uz mani.. 
- Sveika! – viņš piegājis man tuvāk teica.
Es pakratīju galvu it kā atbildēdama uz sveicienu.
- Cikos ir autobuss? – viņš skatījās uz mani neatraudams acis no manis. Kaklā pat sakāpa asaras.
- Pēc 15 minūtēm.
- Skaidrs. – iestājās klusums. Es aizgāju apsēdos uz soliņa. Viņš sekodams apsēdās man blakus.
- Lūdzu, saki, TU MANI AIZVIEN MĪLI? – nenovēršoties viņš pajautāja..
Izdzirdot šo jautājumu mana sirds salūza.. „Kā tu vari man kaut ko tādu jautāt pēc visa kam esam gājuši cauri  Tu mani sāpināji.. ” nodomāju.. , bet paskatījos uz viņu, ieskatījos viņam dziļi acīs.. , bet neko neatbildēju.
- Vai zini, tu esi nežēlīgs pret mani.. 
Viņš neko neteikdams saņēma manus vaigus ar savām plaukstām un noskūpstīja....

***

- Matīss, es atkal par Tevi sapņoju – saraustītā balsī runāju klausulē, tikko pamodusies no sapņa.
- UN? MAN TAGAD VARBŪT IET UN NOŠAUTIES?! KĀDA VELNA PĒC TU MAN ZVANI TRIJOS NAKTĪ!..
- Piedod, es negribēju tevi iztraucēt..

Saruna beidzās.. es nometu klausuli.. !.. 

Izkāpu no gultas, uzvilku savu halātu un devos uz virtuvi pēc kafijas.
Kamēr vārījās ūdens es pārdomāju kādēļ viņš sakliedza uz mani. Man tas bija kā kārtējais ietriektais nazis sirdī, no viņa puses. Jau toreiz kad es viņu pieķēru ar savu māsu, tas man bija kā pasaules gals, kaut gan mēs ar Matīsu esam tikai labi draugi, man pret viņu bija jūtas. Nezinu vai viņam arī.
Kad uzvārījās ūdens uzlēju kafijai un devos uz viesistabu, ieritinājos segā un lēnām malkoju kafiju.
Atskanēja durvju zvans!. Ilgi nedomājot piecēlos un gāju uz durvju pusi. Atvēru un tur.. un tur noliektu galvu stāvēja viņš!.
- Piedod. – Viņš kā mazs kucēns paskatījās uz mani. Un turpināja – Piedod, es tā tiešām negribēju tev teikt, es vienkārši biju aizmidzis.. piedod.. es nezinu kas man bija uznācis..
- Nekas – stāvēju durvju ailē un lūkojos viņā domājos „Kā tev var nepiedot!  ”
Viņš mani apskāva. Man acīs sariesās asaras. Viņš turēja mani savās skavās un mēs lūkojāmies viens otrā.
Ar savām maigajām, biezajām lūpām viņš pieskārās manējām. Jutos it kā man būtu izauguši spārni un mēs lidināmies pa mākoņiem. Ticiet vai nē, bet tas bija pirmais mūsu skūpsts.

Tas vis nonāca līdz manām guļamistabas durvīm. Mūsu lūpas nebija atrāvušās vienas no otrām.. !
Tad es pārtraucu šo brīnišķīgo mirkli un jautāju:
- Kāpēc tu mani noskūpstīji?
- Es jutu, ka tā vienkārši vajadzēja darīt.
- Ar ko tu juti?
- Ar sirdi.

Iestājās neliels klusums..

- Tev laiks iet...
- Tu nevēlies lai es atrastos tavā tuvumā?
- Es vēlos, bet tas ko darām nebija pareizi, vēlāk to nāktos nožēlot
- Skaidrs.. – viņš nolaida galvu un atlaida mani..
- Bet tu vari palikt pie manis šonakt.
Es paņēmu viņu aiz rokas un mēs gājām uz gultu.

- Kādēļ es sapņoju par tevi? Par savu labāko draugu.. es baidos.. – viņš mani pārtrauca un teica
- Tu droši vien sapņo par mani tādēļ, ka bieži domā par mani – viņš viltīgi pasmaidīja un turpināja.. – No kā tev ir bail?
- No tā, ka viss mainīsies. Tikko vēl mēs bijām labākie draugi..
- Kas teica, ka nesam?
- Tā nedara labākie draugi.
- Nu tad jau mēs esam kaut kas vairāk par tikai labākajiem draugiem.

Viņš uzspieda uz manām lūpām maigu bučiņu. Viņa rokas glāstīja manu augumu..

***

Iegāju virtuvē un sajutu, ka mani vēro...
- Labrīt!. – Matīss piegāja pie manis un noskūpstīja manu vaigu. – es uztaisīju tev brokastis.
- Kāpēc tu par mani tā rūpējies? Tu domā, tikai tāpēc, ka mēs pārgulējām viss mainījās? Tev liekas, ka mēs tagad esam kas vairāk? NĒ, NĒSAM!
- Kādēļ tu tā dusmojies?
- Tādēļ, ka man apnicis dzīvot melos. Tu domā, ka es nezinu par tavu dēku ar manu māsu. Un zini patiesībā pat varētu teikt, ka mīlu tevi.

Matīss saņēma savās plaukstās manējās un klusītēm sacīja:
- Man pret tevi ir jūtas. Un par spīti visam tās paliek spēcīgākas ar katru minūti kad esmu ar tevi kopā... 
Mana sirds atmaiga pēc šim vārdiem. Es stāvēju viņa skavās un klusēju. Un es domāju kad viņš saprata, ka ikviens vārds ko kāds no mums teiks tagad būs lieks.
Pēc brīža.. viņš paskatījās uz mani uzsmaidīja un iedams uz durvju pusi teica :
- Gaidi mani. Es mīlu tevi.

Es biju laimīga. Jutos brīva.

Nākošajā dienā kāds klauvēja pie durvīm.
Tā bija policija. Viņi man paziņoja ko tādu ko es nevēlējos dzirdēt.

- Kā liecinieki stāstījuši viņš bijis manīts Juvelieru izstrādājumu veikalā.. Braucot uz mājām.. un ceļa izskrēja maziņš kucēns. Un viņš negribēdams nobraukt mazo dzīvībiņu nobrauca no ceļa, ieskrēja kokā. Viņš diemžēl neizdzīvoja.
Mēs viņa kabatā atradām šo – policists man pasniedza mazu kārbiņu. Un tur iekšā bija gredzens.

***
Pēc 9 mēnešiem

„Dārgais, tu man kaukto atstāji, vai redzi cik viņa ir skaista..” nodomāju, guļot savā palātā un turot savās rokās mazu cilvēciņu, vienīgo kas man bija palicis no viņa – skaista, tikko piedzimusi meitenīte.