Vai darbojas likumdošanas jokdaŗi un justicijas klauni?

       Latvijas un ārzemju latviešu periodikā patīkami pārsteigti varam lasīt, ka 3. oktōbrī jaunievēlētajā 7. Saeimā 94 procentiem ir augstākā, 4 procentiem vidējā speciālā un 2 procentiem vidējā izglītība.
       Turpat lasām, ka 6. Saeima 15. oktōbŗa sēdē izdarījusi grozījumus Latvijas Satversmē un papildinājusi to ar jaunu 8. nodaļu (no 89. līdz 116. pantam).
       Ar Satversmes papildinājumu spēkā stāšanos spēku zaudējis 1991. gada 10. decembŗa ākstīgais «konstitūcionālais likums par cilvēka un pilsoņu tiesībām un pienākumiem».
       Jāteic, no vienas puses, gan 1991. gada likums, gan 1998. gada Satversmes papildinājuma 8. nodaļa varētu būt interesanta lasāmviela tiem, kas vēlas vērot, pētīt Latvijas likumdevēju mēģinājumus atdarināt un izteikt latviski dažādus svešus paraugus. No otras puses, šie materiāli varētu būt visai noderīga mācību viela studentiem, lai aizrādītu uz nepilnīgiem vai neloģiskiem formulējumiem.
       Ar pateicību jāpiemin laikraksts «Latvija Amerikā» (Kanadā), kas 30. oktōbŗa numurā publicējis grozījumus Latvijas Satversmē un gandrīz visu jauno 8. papildu nodaļu.
       Latvijas pilsoni patīkami pārsteidz ziņa par jaunās 7. Saeimas deputātu intelektuālās sagatavotības līmeni dzīvei un darbam, 1998. gada Satversmes papildinājumi tāpat kā spēku zaudējušais 1991. gada likums liecina par iepriekšējo deputātu neizdarību vai nevarību likumdošanā.
       Kāpēc tapusi šī 27 pantus gaŗā Satversmes jaunā 8. nodaļa par «cilvēka pamattiesībām», kas stājas spēkā ākstību pilnā 1991. gada likuma vietā? Vai agrākās Augstākas padomes un mūsdienu Saeimas likumdošanas jokdaŗi un justicijas klauni atkal gribējuši izpatikt Eiropas komisāriem vai kaimiņu kungiem? Vai kārojuši nopelnīt 30 sudraba grašus?
       Ja jau Latvijas Satversme bija jāpapildina, lai tā pārtaptu «universālo cilvēktiesību» garantējošā dokumentā, tad patiešām pietika ar jauno 89. pantu: «Valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskiem līgumiem».
       Vēl, tikai palauzot galvas vēlamajā virzienā, šo pantu var formulēt tā, ka tas apliecina gan cilvēka pamattiesību pilnīgu respektēšanu Latvijā, gan norāda uz tiem starptautiskiem likumiem un līgumiem, kas šai sakarā saistīgi Latvijai.
       Bet kas to deva! Likumdošanas jokdaŗi dara savu. Piemēram, 90. pantā pasludināts: «Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības.» Tas jau ir kaut kas, kad nav nekas, kas ir kaut kas!
       Jaunais 91. pants noteic: «Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā.
       (..) «Bet to pašu jau pateicis Satversmes 82. pants: «Likuma un tiesas priekšā visi pilsoņi ir vienlīdzīgi». Vai jaunajā formulējumā paslēpts kāds āķītis, iebūvēta mīna ar laika degli?
       Jaunās «cilvēka pamattiesību» nodaļas panti juku jukām, dažbrīd neveiklos, skolnieciskos formulējumos mēģina Latvijas Satversmē atspoguļot universālo cilvēktiesību deklarācijā, arodbiedrību un pensiju likumos un citos starptautiskos dokumentos pārstāvētās idejas. Jāteic, ka industriālizētajās valstīs instrukcijas, kā salikt kopā piemēram, bērnu rotaļlietiņas, ir formulētas daudz skaidrāk, nekā notiek «velna dzīšana» ar papildinājumiem Latvijas Satversmei.
       Taču izlasīsim jaunos Satversmes pantus ar uzmanību, kādu pienākas parādīt pilsonim.
       Satversmē neviens vārds nav lieks vai bez svara, bez nozīmes!
       Ja jaunās 8. nodaļas 98. un 101. pantā nebūtu ieviesti jēdzieni «Latvijas pilsonis», tad jau būtu iespējams mēģināt un identificēt, kas ir un ko nozīmē visā nodaļā vairāk nekā divdesmit reižu minētais jēdzniens «ikviens». Tāpat jēdzieni – «visi cilvēki», «neviens», «strādājošie».
       Saprotam, ka valsti veido pilsoņi jeb pavalstnieki. Bez tam valstī vēl uzturas bezpavalstnieki, ārzemju diplomāti, citu valstu sabiedrisku, polītisku, saimniecisku darījumu pārstāvji, tūristi, bēgļi. Valsts konstitūcija jeb Satversme (tā mēs domājam) rakstīta pilsoņiem jeb pavalstniekiem.
       Turpretī Latvijā, kā uzskatāmi rāda papildinājumu teksts, Satversmi raksta gan pilsoņiem, gan bezpavalstniekiem un tūristiem, gan nelegāliem labākas dzīves meklētājiem – civīlokupantiem, gan «katram», gan «ikvienam».
       Kas ir šie Latvijas Satversmes papildinājumā minētie subjekti, ko dēvē par «ikviens» un kas nebūt nesedzas ar tekstā divreiz (98. un 101. pantā) īpaši atdalīto jēdzienu «Latvijas pilsonis»?
       Ja grib jokot, var teikt, ka Latvijas Satversmes papildinātāji Satversmi groza divu vai vairāku kopienu valsts vajadzībām. Papildinājumos tātad ir panti, kas attiecas uz «katru», kas attiecas uz «ikvienu», kas attiecas uz «Latvijas pilsoni». Lielais vairums pantu attiecas uz  «ikvienu», daži uz «visiem cilvēkiem» vai «katru». Divi panti – īpaši uz «Latvijas pilsoņiem».
       Taisni jābrīnās, kādas visādas tiesības Latvijā valsts piešķiŗ «ikvienam» vai to aizsargā! Piemēram: «Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības.» «Ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību.» «Valsts aizsarga ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas par vides stāvokli un rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu.» (Kas te par grandiozām iespējām birokratu vairošanai!) «Strādājošiem ir tiesības uz koplīgumu, kā arī tiesības streikot. Valsts aizsargā arodbiedrību brīvību.» Viss ir apsolīts un aizsargāts – ir piens, ir medus. Trūkst vēl tikai agrāko «tiesību uz apdzīvojamo platību», «uz sanitāro mezglu labiekārtošanu un aizsardzību»!
       Satversmes papildinājumos nav vairs ietilpināts arī 1991. gada likuma pants, ka valsts «garantē korespondences, telefonsarunu un citu sakaru» (domājams – arī dzimumsakaru) noslēpumu.
       Lai Satversmes papildinājumiem piešķirtu «latvisku šarmu», jaunās 8. nodaļas pēdējais 116. pants nosauc daudz dažādu izņēmumu, ar kuŗiem var jaukt, ierobežot, anulēt jaunieviestos pantus tā, ka beigās ,kā tautā teiktu, «cūka netiek gudra».
       Kad lasa Latvijas 1998. gada pilsonības likumu, kad iepazīstas ar Satversmes 1998. gada papildinājumiem, uzmācas nenoslāpējams jautājums: kur gan pa likumu rakstīšanas laiku bijuši ar augstāko izglītību apbalvoto likumdevēju nospiedīgais vairākums?

Aivars Ruņģis (ASV)    1998. g.

Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/02_decembris/lapa6.htm