Kopā sanākušie tautas pārstāvji, apzinoties savu morālo pienākumu un savu vēsturisko atbildību, uzstājās visas nācijas vārdā. Kārlis Skalbe «Mazajās piezīmēs» ir atspoguļojis vienības un kopības garu, kas, izvirzot jautājumu par suverēnas valsts tapšanu, ir nobīdījis sāņus visas latviešu politiķu domstarpības un nesaskaņas un ļāvis īstajā brīdī prasīt Latvijas tiesības. «Pelēks bija valsts dzimšanas dienas rīts 1918. gada 18. novembrī. Bet tie, kas pulcējās pie viņas šūpuļa, bija pilni iekšējas kvēles. Jo dziļāk miglā un tumsā brida iekšā vēlās rudens dienas, jo šī kvēle vairojās, it kā gribēdama pārvērst par ziedošu pavasara zemi, kas visapkārt jau izklāja savus sniegus.
       Kas gan bija pirmajā dienā Latvijas valsts? Tikai vārds, elpa, kas sasilda gaisu. Tie, kas sapņoja par neatkarīgu Latviju, gan ticēja, ka šai elpā izplauks rozes. Bet vispirms bija jāiztur grūti pārbaudījumi. Mūs glāba tikai ticība pašas tautas spēkiem.
       Latvija īsteni kļuva par valsti tikai tad, kad tā visgrūtākā brīdī sevī pašā atrada stipru latviska spēka avotu, kad tā neskatījās vairs apkārt pēc sveša palīga, bet radīja pati savu nacionālo armiju.
       Valsts proklamēšanas akts Nacionālajā teātrī bija svinīgs. Skatuve bija pušķota lauru kokiem. Bet vīriem, kas tur bija sapulcējušies kā Tautas padome un valdība, bija tikai morālā vara. Un tomēr šī morāliskā vara bija tik liela, ka par spīti visām vētrām un negaisiem, kas dažreiz pilnīgi aptumšoja jaunās valsts apvāršņus, tauta sekoja saviem izredzētajiem! Savstarpējie uzticības pavedieni bija savijušies tik stipri, šai vakarā dotie kopējie solījumi tika turēti tik svēti, ka cilvēki, kas bija sadevušies rokās, varētu atrast viens otru vai elles tumsībā… Sākumā jaunā valsts bija tikai morāla vienība, bet tai bija jākļūst arī par stipru varas vienību, lai varētu turēties pretim tiem svešiem, naidīgiem spēkiem, kas traucās viņu iznīcināt.
       Tautas pilngadība parādās savu augstāko vērtību saprašanā. Tās nav ne dzelzs, ne akmens, bet tautas gara dārgumi. Tos saprast un vairot ir katra latvieša pienākums. Jo arī mūsu jaunā valsts sākumā bija tikai morālisku spēku kopība un cauri likteņa tumsai viņu vadīja tautas gara uguns.»
       Dižā zemgaliete Anna Brigadere romāna «Kvēlošā lokā» ir ietvērusi nodaļu «Sapņi un viņu piepildīšanās». Tajā ir atgādināts nevien 18. novembrī notikušā Latvijas proklamēšanas akta svinīgums un vienreizīgums, bet arī paredzētas tās smagās un asiņainās cīņas, kas skaitā mazajai tautai būs jāuzsāk, lai sapņi un ieceres pārvērstos par īstenību. Bet visa vēsturiskā notikuma pamatmets un nozīmīgums iekļauts trijos vārdos, kas mantoti no atmodas laika: «Dievs, svētī Latviju!» Tajos tveras mūsu drošākā cerība, dziļākā ticība un visstingrākā pārliecība, ka mūsu Tēvzeme nākotnē būs neatkarīga valsts – Latvijas Republika, kur latviešu tautai zelt un plaukt mūžu mūžos: «Dievs, svētī Latviju!»
       Pirmoreiz brīva, pirmoreiz suverēna, pirmoreiz valdoša atskan himna.
       Latvijas neredzamais karogs tā bijusi, kam visās vajāšanās turējušas uzticības zvērestu patriotiskās sirdis.
       Ja viņas skaņu plūsma spētu materializēties, tad tā neizrādītu mazāk varonīgu cīņu atzīmes kā slavenākie kara karogi. Brīvi atritināts nu plandījās šis karogs, augšup traukdams kā piepildīta sapņa gaviles.
       Latvijas Republika. Lielus zaudējumus un lielu piepildīšanos tauta māk panest klusēdama. Nebija lielu ovāciju, ne arī skaļu vārdu vai solījumu. Pirmā ministru prezidenta svēti ticīgie vārdi – «Latvija ir. Latvija būs» – bija kā ceļa zvaigzne, ko katrs aiznesa no svētku nama tumšā novembra vakara neapgaismotās ielās. Stāvokļa nopietnību apzinājās ikkatrs. Drūmi mākoņi gulēja pār Latvijas dzimšanas stundu. Katrpus šūpuļa draudēja pacelta dūre. Dievs, svētī Latviju!»
       Tagad, pēc 80 gadiem (raksts publicēts krietni agrāk. K.B.) , dziedot savas valsts himnu, lai mūsu sirdīs ienāk tas brīvības cīņu spožums un tautas varoņu piemiņas svētums, kas mūsdienās katram patriotiskam latvietim liek jautāt: «Kāda tu esi, mūsu Latvija, šodien? Kas mūsu valstī patlaban notiek ar latviešu tautu? Kā mēs protam sargāt, post un cienīt to dārgo mantojumu, ko esam saņēmuši no iepriekšējām paaudzēm un kas mums ar godu ir jānodod tālāk nākamajām? Kādi esam mēs paši savā Dieva lemtajā atjaunotajā Latvijas valstī? Vai šodien pietiek tikai ar vērošanu, spriedelēšanu, vērtēšanu un apcerēšanu? Vai patriotu pienākums nav arī valstiski darboties, mērķtiecīgi un bez kavēšanās rīkoties, nesavtīgi strādāt un cīnīties Latvijas un savas tautas labad?»

Romāns Pussars

Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/02_decembris/lapa6.htm