Iepriekšējā saietā, mēs izstaigājām to vīru ceļus, pakavējoties pie viņu darbiem, drosmes un upuriem, kuŗu iezīmē piedzima Latvijas valsts, neticamas varonības, pārliecības un ticības apliecinājums. Šodien atgriezīsim vēstures ratu par 80 gadiem un izvērtēsim apstākļus, izstaigāsim ceļus, liecot galvas jo zemu to nedaudzo vīru priekšā, kas iedrošinājās ne tikai runāt, bet prasīt un dibināt neatkarīgu, brīvu valsti zemē, kas piederējusi mūsu lielam austrumu kaimiņam, un nebija daudz, kas to apšaubīja. Izteikta kāre uz mūsu zemi bija arī Melnajam bruņiniekam, ko pierāda smagās un nevienādās cīņas. Domāju, ka mūsu dzimtenes 80. dzimšanas dienā mums ir pienākums mazliet pavērt ar laika putekļiem apklāto logu un, tos nopūšot, paraudzīties pagātnē, kāda tā bija toreiz, kad mums nebija nekā, izņemot spriguļus, svešu kungu bardzību, tik sen, tik sen dziedāto dziesmu:
       «Rītos kad gaiļi dzied,
       Gaismiņai uzaustot,
       Man agri jāceļas
       Un uguns jākuŗ...»
       1914. gada vasarā starp Vāciju un Krieviju izcēlās kaŗš, kas izvērtās par pirmo pasaules kaŗu. Mūsu tēvzeme Latvija toreiz piederēja pie Krievijas, un latvieši cīnījās krievu armijā. Vācieši ieņēma Kurzemi un Zemgali, un radās doma noorganizēt latviešu strēlnieku bataljonus, jo bija pārliecība, ka latvietis, zem sava karoga un latviešu virsnieku vadīts, cīnīsies dedzīgāk par savu tēvu zemi. Kā viņi cīnījās, to jau jūs visi zināt. Ilgas pēc brīvas, neatkarīgas Latvijas valsts jau sen bija pauduši mūsu dzejnieki, mūsu gaismas saucēji. Auseklis:
       «Ja kas vārdu uzminētu,
       Augšām celtos vecā pils,
       Tālu laistu tautas slavu,
       Gaismas starus margodam’
       Tautas dēli uzminēja,
       Senaizmirstu svētumu;
       Gaismu sauca, – gaisma ausa!
       Augšām cēlās Gaismas pils!»
       Andrejs Pumpurs – par Imantu, kas nav miris, bet tikai apburts dus, un ka reiz «gaismas laika balsis Imantu ārā sauks!» Tur bija arī mūsu tautasdziesmu tēvs – Krišjānis Barons, Krišjānis Valdemārs ar savu vēsturisko aicinājumu «Brauciet, latvji, jūriņā...» tur bija arī Kronvalda Atis ar savu mudinājumu «Mosties, celies, strādā!». Par mūsu valodas tēvu Kronvaldu viņa laika līdzgaitnieks Kundziņa Kārlis raksta: «Prieks un brīnums bija, klausoties, kad Kronvalds stāstīja par latviešu valodu. Tautas valodā tam atspīdēja tautas dvēseles dzīve un tās gara spēki». Toreiz, pirms 130 gadiem, inteliģences valoda bija vācu, nevis latviešu: to runāja tikai kalpi un istabas meitas, sprigulīšu nēsātāji un riju kūlēji; tā arī latvietis, kas bija guvis augstāku izglītību, atstāja savu tēvu tēvu mēli un pārgāja vāciskā. To labi saredzēja Kronvalds, kas pats bija izglītojies vācu valodā, bet darbošanās ar latviešu valodu bija viņu atdevusi atpakaļ latviešu tautai. Tā viņš kļuva par vienu no nesavtīgākiem savas tēvu valodas aizstāvjiem un cīnītājiem par tās pastāvēšanu latviešu tautā. Savā īsajā 39 gadus Dieva dotajā mūžā viņš bija panācis nesalīdzināmi vairāk nekā citi savos gaŗajos, par ko liecina vēl šodien pieminekļi mūsu tautas dižajam latviešu cīnītājam. Un vai vietā nav Juŗa Neiķena sacījums:
       «Vai tavs mūžs kam lieti der,
       To vis neteic ilgie gadi:
       Vien tas brītiņš dārgi sveŗ,
       Ko ar labiem darbiem vadi.»
       Gaismas saucēji bija pamodinājuši snaudēju un verdzības tumsā iegremdēto latviešu tautu no mūžības miega, mazvērtības un niecības sajūtas. Radās «Pēterburgas Avīzes», dibinājās jauno, patriotisko latviešu pulciņi, radās Jaunās strāvas laikmets ar Jāni Raini un citiem, un pienāca 1905. gads ar mūsu revolucionāriem, kas tautas brīvībai un neatkarībai ziedoja savas dzīvības, tad nāca mūsu strēlnieki. Tie visi kopā bija pamatu sagatavotāji jaunajai Latvijas valstij. Tad 1917. gadā gāza Krievijas ķeizaru, Valmierā pulcējās latviešu pārstāvji no Vidzemes pagastiem, ievēlot Vidzemes pagaidu zemes padomi, bet jau maijā Tērbatā sapulcējās Kurzemes bēgļu pārstāvji, kas ievēlēja Kurzemes pagaidu zemes pārvaldi, un tas pats notika arī Rēzeknē. 1917. gada maijā Rīgā sanāca dažādu latviešu biedrību un organizāciju konference, kas nolēma pieprasīt Latvijai Krievijas sastāvā autonomiju ar valsts raksturu, pašnoteikšanās tiesībām. Par to nosvērās arī mūsu tautas darbīgākā daļa, vēršoties uz neatkarīgās Latvijas valsts pusi. Jau tā paša gada oktobrī Pēterpilī nodibinājās latviešu Pagaidu nacionālā padome, sastāvot no trim iepriekšējām – Vidzemes, Kurzemes un Latgales – ar uzdevumu spriest un kārtot visas latviešu lietas. Uz savu pirmo sēdi tā sanāca novembrī Valkā un pieņēma rezolūciju, ka Latvija ir autonoma valsts vienība, kuŗas iekārtu nosaka Satversmes sapulce, un nolēma sasaukt Latvijas Satversmes sapulci, ko nepaspēja, jo tajā Latvijas daļā, ko vācieši nebija vēl ieņēmuši, nodibinājās lielinieku valdība, kas bija naidīga Latvijas dibināšanai un Satversmes sapulces sasaukšanai. Bet tajā pašā laikā Rīgā jau bija izveidojies Rīgas Demokrātiskais bloks, noturot slepenas sēdes un vienojoties par Latvijas demokrātiskās republikas dibināšanu.
       Tieši par šo posmu mums tuvāku liecību dod rakstniece Anna Brigadere: «Kāds no maniem paziņām reiz teica, ka Rīgā kāds agronoms, dedzīgs patriots būdams, noturot lauksaimniecības lekcijas, lai aizejot paklausīties, nenožēlošot». Telpa, kur lekcijas notika, bija ļaužu pilna, un ko viņa tur dzirdēja: «Mums ir tiesības uz savu zemi, uz savu valsti. Gribēsim tikai to iegūt un mēs to iegūsim... Ar gribu un drosmi mēs to iegūsim, ar savu darbu to uzcelsim.»
       Tas tika teikts ne tieši, ne skaidros vārdos, bet ar tādu skaidrību, iedvesmas spēku un pārliecības siltumu, kas vada uz domām, ka šis vīrs būs klāt vajadzīgā brīdī, kad tikai ar pirkstu pamās
Kas bija šis lauksaimniecības lekciju lasītājs, jūs visi zināt. Nedaudz vēlāk viņš braukāja arī pa Latvijas pagastiem un arī tur lasīja lekcijas – par lauksaimniecību... runāt atklāti bija par daudz bīstami. Bet tajā pašā laikā vācu mērķis bija izveidot Baltijas hercogisti, kas būtu atkarīga no Vācijas. Vācu vara sabruka Francijā, sekoja revolūcija, un sabruka arī tās militārais spēks, bet vācieši atteicās izvākt savus bruņotos spēkus no Latvijas. Tā pirms 80 gadiem mūsu mazā Latvija, kaut gan pilna cerību, skaistu sapņu, dalītas ticības, atradās viena starp diviem milžiem – vācu un krievu spēkiem. Tai nebija pat savas armijas, ar ko atbrīvot zemi no svešiniekiem, ar ko cīnīties pret diviem labi bruņotiem un skaitliski pārākiem pretiniekiem, tik vien atmiņā vēl glabājās 1905. gada baigie notikumi, Orlova kazaku nežēlīgās soda ekspedīcijas cirstās un vēl nesadziedētas pātagu brūces. Bet tautai bija sapnis, ilgas un neapklusināma vēlēšanās dibināt pašai brīvu un neatkarīgu valsti, kaut neziņa, posts un nabadzība, runājot ar Plūdoņa vārdiem, bija viņas tuvākais draugs. Par 1918. gada novembŗa dienām raksta Valentīns Pelēcis: «Atceros, ka tēvs runāja par Rīgā braukšanu un viņa domas ar māti mazliet nesakrita. Māte baidījās par nekārtīgo satiksmi, šaubīgiem laikiem un iespējamām klizmām, bet savu nodomu tēvs nemainīja, gan pieminot, ka mugura no pātagu sitieniem jau esot sen sadzījusi, kaut gan iekšā nemitīgi sūrkstot. Un tā tēvs aizbrauca, atstādams mani vienu ar māti, jo mans 16 gadus vecais brālis, pasitis aizdara sainīti azotē, aizgāja kopā ar citiem cirst jaunās Latvijas līduma tiesu. Šobrīd gan nezinu, kur – Vorkutā vai Kolimā – sadega viņa jaunā sirds... Māte, aizvedusi tēvu uz staciju, pārradās vēlu, bija norūpējusies, bet, gulēt iedama, kā parasti lika man krustu pārmest pierei un teica: «Lūdz arī tu, dēliņ, Dievu, lai viss, kā dēļ tētis šodien aizbrauca, lai tas viss taptu par pilnu un svētu...»


       Ilgi gaidītais, dziļi cerētais brīdis bija pienācis: lēni, lēni augšām cēlās gaismas pils, Imanta modās, un neaprakstāms spēks bija pārņēmis latvju tautas lielāko daļu. Tā Latviešu nacionālā padome, apvienojoties ar Demokrātisko bloku, nodibināja Latvju tautas padomi un 1918. gada 17. novembrī par padomes priekšsēdi ievēlēja Jāni Čaksti, bet pagaidu valdību uzdeva sastādīt Kārlim Ulmanim. Tā nolēma jau nākamā dienā, 18. novembrī, proklamēt Latvijas valsts nodibināšanos. Svinīgais akts notika Rīgā, Nacionālā teātrī. Par to raksta Edvards Virza: «Ēka, kuŗā pasludināja valsti, bija ļaužu pilna, bet tā nebija teātra publika. Baznīcas un dievkalpojuma atmosfēra lidoja pāri ļaužu galvām. Tad atvērās teātŗa zāles durvis un pa tām ienāca valdība un partiju pilnvarotie. Kad atskanēja vārds, ka Latvija sevi izsludina par neatkarīgu valsti, republiku, daudzas galvas noliecās un rokas aizklājās acīm priekšā.» Virza turpina: «Neviens zvans nezvanīja, neviens logs neiedegās gaišs par godu jaunajai valstij, bet no šīs tumsas kādreiz izlēks gaisma un šie torņi drebēs, zvanīdami Latvijas slavu».
       Pēc pāris dienām mājās atgriezās arī Valentīna Pelēča tēvs: «Viņš sapurina mani aiz auss, nomutē pieri un saka: «Tev, dēls, vairs rente par šiem celmiem nebūs kungam jāmaksā, ne mugura pret savu gribu kuprī jāliec! Mums nu ir Latvija, un tu pieredzēsi, cik skaista viņa būs.»
       Tā piedzima Latvijas valsts, kuŗai Veronika Strēlerte veltījusi dzejoli «Latvija novembrī»:
       «Mēmas ir ļaužu mutes,
       Klusē dievnamu zvani,
       Nekad vēl sveša vara,
       Tā aizliegusi nav mani.
       Siržu nopūtas dzirdu,
       Dimdina dvēseļu zvani,
       Nekad vēl mana tauta,
       Tā mīlējusi nav mani.»
       Šodien, raugoties pagātnē, par kuŗu stāsta tautas dziesmu 12 sējumi, mūsu tautas garīguma spožākie dārgakmeņi, ko apliecinājuši savos darbos mūsu tautas neaizmirstamie gaismas saucēji un ko uz durkļu galiem iznesa mūsu brīvības cīnītāji – strēlnieki, atbrīvotāji, kalpakieši, Vidzemes un Latgales kauju līdzdalībnieki, – noiesim bijībā pie Mātes Latvijas un klusībā nolieksim savas galvas. Apstāsimies domās pie Mātes Latvijas izniršanas no dzelmju dziļumiem un tās ziedu laikiem, kas gan bija īsi, bet neizsakāmi skaisti, un pavērosim jaunās zvaigznes uzlēkšanu pasaules plašajā zvaigznājā. Tāda bija mūsu dzimtene, ko mēs pirms 54 gadiem atstājām vienu. Viņa tur palika, svešu zābaku mīta, svešas valodas piedrazota, ļaunu un naidīgu spēku verdzināta, tumsā maldināta, apsmieta, nīsta un nievāta.


       Šodien latvietis dzimtenē un svešumā, būdams liecinieks uzplaukumam un postam, iznīcināšanai, meklē atbildi uz jautājumu: kā gan mūsu senči, mūsu tēvutēvi un mūsu tēvi spēja tik bezgala daudz dot, neprasot atlīdzību, neprasot: kas man par to būs, ko saņemšu pretī? Viņi atdeva visu, pat dzīvības, bet dēli un dēlu dēli kā dzimtenē, tā šeit, vairumā vairs nespēj un nevēlas pacelt pat pirkstu, neprasot: kas man par to būs? Ja man no tā nekas neatkrīt, tad kāpēc man jādara?
       Paldies Dievam, ka mūsu vidū vēl ir tādi, kas arī neprasa sev nekā, bet diemžēl ir arī tādi, kas savu tiesu paņem paši, atbildot, ka man jau uzticas...
       Šodien par saviem dēliem un lej asaras ne tikai Staburadze Daugavas krastā, bet jo vairāk Māte Latvija. Tā raud, cerībā, ka reiz taču piedzims jauns Taurētājs, kas daudz verdzinātai, apsmietai, nicinātai, un pēc šodienas mērauklas arī vājai tautai vēlreiz skaļi apliecinās:
       «Man zelts ir man tauta,
       Man gods ir viņas gods;
       Kas postīdams to šausta,
       Uz pekli lai rauj to jods.»
       Paliksim cerībā, ka tauta viņa saucienu arī saklausīs!
       Dievs, svētī Latviju!

Jānis Skrastiņš

Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/03_decembris/lapa3.htm