Patriotiskās grāmatās mēs varam lasīt daudz dažādu patriotisku rīcību aprakstu, par brīvības cīņām, par cīnītāju ziedošanos. Daudzos atceres sarīkojumos un valsts svētkos runājam par patriotismu, par latviskumu, par sentēvu mantojumu – par latviešiem. Bet kāpēc mums jābūt latviešiem? Kāpēc mums tas ir svarīgi? Vai mums jābūt latviešiem tikai tāpēc, ka mūsu vecākiem pasēs ir rakstīts, ka tie ir latvieši un Latvijas Republikas pilsoņi, vai arī tāpēc, ka tā vēlas mūsu vecāki?

Uz šo jautājumu it kā dažādas atbildes, bet tās visas var apkopot vienā: tā vajag! Tā ir pareizi! Kam vajag? Kam pareizi? Un kas man no tā? Kāpēc? Kam man to vajag?

Ja shematiski uz papīra attēlotu mūsu saistību ar saviem tiešajiem senčiem, izveidotos trijstūris, kuŗa virsotne būtu mēs paši, zem mums mūsu tēvs un māte, zem tiem abi vectēvi un vecāsmātes, vēl zemāk viņu tēvi un mātes u.t.t. Iznāk, ka mūsu eksistenci šajā pasaulē balsta it kā liela trīsstūrveida pamatne, kas cauri gadsimtiem iesniedzas gadu tūkstošu dziļumā. Nosauksim šo trīsstūrveida pamatni par mūsu tautas dzīvesziņu. Mūsu tautas dzīves gudrību, kuŗas dēļ tā ir spējusi izdzīvot. Šāda pamatne ir visām tautām. Mēs katrs esam tikai virsotne šādam trijstūrim, jeb, iztēlojoties telpiski, virsotne piramīdai. Lai kā arī mēs gribētu, nav iespējams šo saistību ar saviem senčiem mainīt. Mēs varam sastrīdēties ar savu tēvu un māti, pārcelties uz dzīvi citā pasaules malā, bet ģenētiskā saikne paliks. Mēs varam atrast sev jaunus vecākus, uzaugt šo jauno vecāku ģimenē, mēs varam daudz ko mācīties no šiem jaunajiem vecākiem, bet ģenētiskā saikne ar viņiem mums neveidosies. Mēs nevaram kļūt par virsotni svešā piramīdā.

Ar līdzīgu trijstūŗa schēmu var attēlot katra cilvēka piederību kādam amatam vai profesijai. Trijstūra virsotne būs šī cilvēka amata prasme, zemāk viss tas, kas šo amata prasmi veido. Piemēram, ārsta profesijā trijstūra pamatā būs lasīt, rakstīt un rēķināt prasmes, augstāk jau pēc vispārizglītojošās programmas apgūtās zināšanas dažādos priekšmetos, vēl augstāk jau speciālās ārstam nepieciešamās zināšanas ķīmijā, anatomijā, fizioloģijā, farmācijā, u.c., kā arī darba pieredze ārsta specialitātē. Jo vairāk zināšanu un pieredzes savā darbā ārsts uzkrās, jo augstāka būs šī trijstūra virsotne – viņa amata prasme.

Ja izdomāsim atteikties no savu senču dzīvesziņas, tad zaudēsim enerģijas avotu un pieslēgties citiem enerģijas avotiem nespēsim, jo neviens cits trijstūris nešķiedīs savus spēkus, lai uzturētu dzīvību svešā atlūzā. Ir ļoti būtiski saprast, cik liela nozīme ir šim pamatam. Ka tieši tas padara mūs par tiem, kas mēs esam un pat vēl vairāk. Tikai no tādiem pamatiem, uz kuŗiem varam droši balstīties, mēs varam smelt gan spēku, gan iedvesmu.

Atšķirībā no saistības ar saviem senčiem, ko mēs nevaram mainīt, savu profesiju dzīves laikā mainīt ir iespējams. Taču arī šeit mēs nevaram kļūt par virsotni kādā svešā piramīdā. Ārsts, piemēram, pārkvalificējoties par architektu, nevar uzreiz kļūt par amata prasmes virsotni līdzīga lieluma arhitekta darba prasmes piramīdā. Viņam nāksies šo piramīdu būvēt no jauna, pašus pamatus papildinot ar citām, jaunajai profesijai atbilstošām zināšanām. Bet dzīves gadi aiziet un stipri apšaubāmi, ka viņam izdosies sava jaunā amata prasmi pacelt lielākos augstumos, nekā tas būtu bijis visu šo laiku strādājot un izglītojoties iepriekšējā profesijā.

Arī cilvēka piederību savai tautai var attēlot ar šādu trijstūrveida shēmu. Katras tautas dzīves ziņa, mentalitāte, valoda, kultūra un ģenētiskās saites ir kā milzīga piramīda, kuras pamatne iestiepjas gadu tūkstošos. Mēs katrs esam šādas piramīdas virsotne. Jo ciešākas mums ir materiālās un garīgās saites ar savu tautu, jo lielāku un stabilāku atbalstu mums dod šī milzīgā pamatne. Un arī mēs paši, kā lielās piramīdas daļa, ar savu darbību palīdzam tai augt augumā un varenībā. Lai saprastu, kas notiek ja mēs novēršamies no savas tautas, iedomājieties piramīdas virsotni, kura slīd projām no savas pamatnes. Novirze kļūst arvien lielāka, saskare un atbalsts arvien mazāks, līdz seko kritiens. Un kas gan tagad ir šāda virsotne bez pamatnes un bez iespējām kļūt par virsotni kādai citai piramīdai? Mēs varam pāriet citā tautā, varam sevi pasludināt par kosmopolītiem, bet īstenībā mēs būsim tikai atlūzas, kas, vācot zem sevis sveša materiāla gabalus, cenšas veidot sev jaunu pamatni un atbalstu.


Ja savu dzīvi un izaugsmi nebalstām uz savas tautas veidotā pamata, tad varam būt tikai citu tautu un to indivīdu sasniegumu atdarinātāji, bet patiesus sasniegumus mākslā, sportā, kultūrā u.c. varam sasniegt tikai kā latvieši.

Atsakoties no savas tautības, mēs zaudējam savas saknes. Ja esi piedzimis par latvieti, tu vari savā garā augt liels tikai kā latvietis. Tu nevari būt lielāks krievs par pašiem krieviem vai lielāks anglis par pašiem angļiem. Tev ir dota iespēja pārņemt mūsu senās tautas garīgo mantojumu un attīstīt to tālāk.

Savas tautības apziņa nav vajadzīga tikai vergam.

Biedrība «Latvietis»