Endzelīns
11. nov 2009. 12:16
Rakstā par visizcilāko latviešu zinātnieku «Endzelīns daudziem izdevējiem nepatika vairākas vietas, kā arī tas, ka lietota Endzelīna veidotā latviešu pareizrakstība, tāpēc atteicās rakstu publicēt.
Rakstā ir viena cilvēka atmiņas, kas sniedz ieskatu, Latvijas brīvvalsts laikā augušo latviešu valodas skolotāju attieksmē pret Endzelīnu vēl četrdesmitajos gados un kāda bija oficiālo padomju valodniecības funkcionāru attieksme pret Endzelīnu viņa mūža pēdējos piecpadsmit gados.
Fainomenāla personība, pasaulē pazīstams zinātnieks, izcils modernās latviešu valodas, izlokšņu un valodas vēstures pētnieks, latviešu un baltu salīdzināmās un vēsturiskās valodniecības pamatlicējs, latviešu valodnieciskās toponīmijas izveidotājs, latviešu valodas un rakstības kopējs un veidotājs, baltu filoloģijas speciālitātes dibinātājs Latvijas Universitātē, ilggadējs tās profesors, vairāk nekā piecsimt valodniecisku publikāciju autors – tāds manā atmiņā ir Jānis Endzelīns.
Šīs atmiņas radušās, gan iepazīstoties ar Endzelīna grāmatām jau kopš skolas laikiem, sākot ar 1937. gadu, gan uzklausot ļaužu nostāstus, gan pašam dzirdot Endzelīna runas dažādās sanāksmēs un konferencēs Rīgā piecdesmitajos gados. Bet neesmu dzirdējis nevienu Endzelīna lekciju augstskolā, jo dažus mēnešus pirms manu studiju sākuma komūnisti, kas aizstāvēja antizinātniskos padomju akadēmiķa Nikolaja Marra uzskatus par valodu rašanos un attīstību, bija viņu no Universitātes padzinuši.
Drīz vien pēc Maskavā notikušas diskusijas Marra uzskati gan tika atzīti par aplamiem un Endzelīnu it kā rehabilitēja, tomēr joprojām sauca par «buržuazisko nacionālistu» un Universitātē viņš vairs neatgriezās. Augstskolas avīzē «Padomju Students» un citos izdevumos arī piecdesmitajos gados par Endzelīnu publicēja nicīgus rakstus.
Bet Universitātē vēl bija Endzelīna darbabiedri, kuŗu lekcijas klausījos, kā arī studenti, kas bija klausījušies Endzelīnu un vērtēja viņu ārkārtīgi atzinīgi.
Bija arī tādi lektori un studenti, kas Endzelīnu pēla, taču lielākā daļa klusēja, jo runāt patiesību bija bīstami: par to draudēja padzīšana no Universitātes. Pirmo divu manu studiju gadu laikā no fakultātes pazuda arī tie lektori, kas bija iedrošinājušies par Endzelīnu teikt atzinīgus vārdus. Stāvoklis mainījās pēc 1953. gada, kad nomira padomijas diktātors Staļins, un īpaši piecdesmito gadu vidū, pēc komūnistu partijas divdesmitā kongresa, kuŗā pirmoreiz par Staļinu runāja patiesību. Šādā piecdesmito gadu gaisotnē arī dzirdēju dažādas atmiņas par Endzelīnu, lasīju publikācijas par viņu un dzirdēju viņa runas.
Mācīdamies pamatskolās Grostonā, Madonā un Lazdonā un pēc tam Madonas vidusskolā, no latviešu valodas skolotājiem Zandbergas, Bebres, Priedītes, Vīksnas, Graudoņa, Kļaviņas, bet īpaši no Marijas Bērzkalnes biju dzirdējis cildinājumus par Endzelīnu, biju mācījies pēc viņa «Latviešu valodas mācības» un «Latviešu gramatikas» (sarakstītas kopā ar Kārli Mīlenbachu), biju iepazinies arī ar «Latviešu valodas vārdnīcu» (ko sācis Mīlenbachs un pabeidzis Endzelīns). Jau tad man bija radusies pārliecība, ka Endzelīnam ir gluži ārkārtēji nopelni latviešu valodas pētīšanā un uzrādīšanā gramatikās un vārdnīcās. Biju izmantojis jau skolas laikā ar Endzelīna līdzdalību tapušas divvalodu vārdnīcas, svešvārdu pareizrakstības vārdnīcas izdevumus, brošūras par valodas kļūdām, ko skolotāji ieteica izmantot un vērtēja augstu. Man bija radies priekšstats, ka ar Endzelīna pūlēm latviešu valoda un rakstība ir arvien vairāk izkopta un kļuvusi arvien labāka. Jo sevišķi tas bija redzams, salīdzinot valodu un rakstību gadsimta sākuma un pagājušā gadsimta izdevumos ar manu skolas gadu izdevumiem, kā arī iepazīstoties ar citu valodu pareizrakstību.
Gan man un citiem skolēniem, gan skolotājiem bija liels izbrīns par negaidīto rakstības «reformu» 1946. gadā, kad no Maskavas atbraukušo padomnieku ietekmē svešvārdi bija jāsāk rakstīt bez gaŗumzīmēm, kad tajos nedrīkstēja lietot divskaņus, kad atmeta burtu ŗ un līdzskaņu dubultojumus. Skolotājas Kļaviņa un Bērzkalne mums pavisam atklāti teica, ka šie jaunie noteikumi esot gluži aplami un ka, cerams, tos drīz atcelšot kā pārpratumu. Atcerējos, ka kaut kas līdzīgs bija noticis manu skolas gaitu sākumā, kad arī 1938. gadā svešvārdi bija jāraksta bez gaŗumzīmēm un nebija jāraksta burts ŗ. Bet pēc nepilna gada toreiz viss atkal nokārtojās un rakstījām, kā bijām sākuši mācīties pēc Endzelīna grāmatām. Diemžēl pēc 1946. gada «reformas» atgriešanās pie Endzelīna veidotās rakstības nenotika. Skolā gan par valodnieku nedzirdēju neviena slikta vārda. Tāpat kā agrāk skolotāji par Endzelīnu runāja ar ļoti atzinīgi, un par to viņiem esmu parādā lielu pateicību. Avīzēs gan bija vairāki raksti, kur Endzelīnu pēla, īpaši četrdesmito gadu beigās, bet mēs šos rakstus neņēmām nopietni tāpat kā daudzas citas padomju laika nejēdzības.
Citāds stāvoklis bija Universitātē, kur mācījos no 1950. gada. Tur bija gan Endzelīna cienītāji, gan nicinātāji. Par pēdējiem man bija liels izbrīns, jo tādus ļaudis redzēju pirmo reizi, bet turpmāk ar viņiem iznāca sastapties arvien biežāk. Tomēr augstskolā studēju Endzelīna grāmatas un rakstus – «Latviešu valodas gramatikas» otro izdevumu (1951), 1938. gadā izdotās «Latviešu valodas skaņas un formas» un citus rakstus, arī 1948. gadā iznākušās «Baltu valodu skaņas un formas». Pēdējai grāmatai beigās bija ielīmētas ar burtiem ielīmētas lappuses, kur grāmata bija atzīta par novecojušos un pārveidojamu. Lielajai «Latviešu valodas gramatikai» bija pievienotas redakcijas piezīmes, ka šis darbs neatbilstot augstskolas programmai. Pārsteidza Universitātē piespiedu kārtā sarīkotā «konference» «Metodoloģiskas kļūdas un trūkumi J. Endzelīna «Latviešu valodas gramatikā»» piecdesmito gadu sākumā. Savukārt lielu gandarījumu sagādāja cits sarīkojums Universitātē piecdesmito gadu beigās un vēl kāds sešdesmito gadu sākumā, kad Endzelīna devums latviešu valodniecībā tika vērtēts pēc patiesajiem nopelniem. Pirmo «konferenci» daudzi atceras joprojām, bet vēlākie sarīkojumi ir aizmirsušies. Tas lieku reizi liecina par padomju laikā sabiedrībā kultivēto nicīgo attieksmi pret Endzelīnu un viņa darbiem. Sīkāk par to ir rakstīts krājumā «Baltu filoloģija, I» (1991), un šeit to vairs neatkārtoju.
Piebilst gan varu vēl kādu sīkumu. Piecdesmito gadu beigās Endzelīnu gan oficiāli it kā cildināja, piešķīra padomju goda nosaukumus un citus pagodinājumus, mazliet it kā atjaunoja Endzelīna veidotos rakstības principus (atļāva svešvārdos rakstīt vienu gaŗumzīmi un dažus līdzskaņu dubultojumus, kas bija atmesti 1946. gadā). Bet vienlaikus bija izplatīts uzskats, ka Endzelīns un viņa domas neesot nopietni ņemamas, jo zinātnieks esot sajucis prātā. Tā diemžēl domāja ne viens vien itin nopietns darbinieks, arī daži tādi, kas Endzelīnu pazina personiski. Es nekad nebiju ar Endzelīnu ticies vai kādu vārdu ar viņu runājis. Bet biju lūdzis tos, kas Endzelīnu pazina, aizvest mani pie viņa. Vairākkārt saņēmu atbildes, ka vairs neesot pie viņa ko iet, jo ar viņu neesot iespējams runāt it kā prāta aptumsuma dēļ. Tā arī ne reizi neesmu ar lielo zinātnieku nevienu vārdu runājis. Bet piecdesmito gadu beigās Rīgā studiju nolūkā ieradās no Polijas Staņislavs Kolbuševskis jaunākais, Universitātes darbības laika Endzelīna kolēģa Staņislava Kolbuševska dēls. Man bija uzdots viņam palīdzēt padziļināti mācīties latviešu valodu, un sadraudzējāmies. Runājām arī par Endzelīnu. Kolbuševskis jaunākais bija saņēmis kādu sūtījumu no tēva Polijā, lai to nodotu Endzelīnam. Un vasarā viņš to bija izdarījis, tikdamies ar Endzelīnu Koknesē, profesora vasaras mītnē «Nākā». Kad pēc tam tikos ar Kolbuševski jaunāko, viņš teica: «Tie, kas saka, ka Endzelīns ir sajucis prātā, paši ir sajukuši prātā.» Man nebija šaubu, ka Kolbuševskim ir taisnība, bet pēc šās viesošanās Koknesē un atklātās valodas Kolbuševskis iemantoja dažus nedraugus.
Jānis Kušķis
Turpinājums sekos
Avots:
Atslegas vārdi: valoda19